Zigrīda Kārkliņa
Tālums starp jūrām , caur mākoņu kalniem
vieno soļus un dziesmas ar meitām un dēliem.
Dzintarā ieausta likteņa zīme, tuvina krastus
kā garāmslīdošu kuģu mastus.
Pāri sadiegtu tiltu piesaules lokam,
darinu jostas pa pusei īsti, pa pusei pa jokam.
Rakstu pie raksta laiks ieaudis tērpā.
Kur slēpjas lepnums?
Vai gribā un dvēseles spēkā?
Viss pa graudam, pa asnam kopā likts,
Latvju rakstiem dienu kamolos izrakstīts.
/Dace Sadaka/
Bija 1975. gads, kad es pirmo reizi satiku savu ģimeni Latvijā. Man bija prieks viņiem izstāstīt, ka es esmu pabeigusi Latviešu ģimnāziju Minsterē. Līdz ar to, viņi arī dabūja zināt, ka es dejoju tautas dejās un dziedāju korī. Piedalījos vairākos dziesmu svētkos Rietumos, bet man nemūžam nebija savs tautas tērps. Minsteres Latviešu organizācija piešķīra tiem cilvēkiem, kuriem nebija tautas tērpi ,vienu no savām kolekcijām.
Pirms es aizbraucu atpakaļ uz Vāciju, vecmāmiņa un tante man uzdāvināja 2 dzintara krelles ar neapstrādātiem dzintariem. Viņas tās bija salasījušas pie jūras liedagā. Tanī laikā bija aizliegts dzintarus uz ārzemēm izvest. Es tomēr riskēju un paslēpu tās savā apakšveļā. Man izdevās viņas dabūt par robežu pāri. Tā īstenībā bija pati pirmā daļa no mana tautas tērpa.
Pēc kāda laika Vācijā es saņēmu paciņu, tur iekšā bija drēbe ar Zemgales tautas tērpa ornamentiem. To bija noaudusi mana ģimene Latvijā. Ar manas Vācijas vecmāmiņas palīdzību, tika uzšūti tautas tērpa svārki un arī mana pirmā veste melnā krāsā.
Blūzi un jostu man izgatavoja viena latviešu kundze Minsterē. Un tā es biju tikusi pati pie sava tautas tērpa un par to man bija liels prieks un gods.
Tautas tērpu vilku visos pasākumos, kad vien tas bija iespējams, gan dzīvojot Vācijā, gan Francijā.
Kad es zināju, ka nākšu dzīvot uz Latviju , brālēna sieva, Biruta, mani aizveda uz salonu” Tīne” Rīgā, kur es nopirku jauno vesti un tur es arī atradu sev aubīti un kurpes. Skaistas rakstainas zeķes man noadīja un uzdāvināja Birutas māte.
Zigrīda Kārkliņa,Rīga