Evita un Madara Lisovskas


Pēc nejauši jaušas fotosesijas iepriekšējai “Mans tautastērps” grāmatai, kura saintriģēja manu interesi par tautastērpiem, to detaļām un valkāšanu, pie manis kā lielas dāvanas atnāca seni Rucavas un Bārtas tērpi, katrs ar savu stāstu, kas, gluži kā Latvijas tautas vēsture, ir sarežģīts un atspoguļo tās likteņa līkločus un nesaudzīgos notikumus.

2018. gada pavasarī, pavadot vedot vecāko meitu Ilzi uz semestri Erasmus programmā Vācijas universitātē, apvienojām to ar ģimenes ceļojumu un iebraucām ciemos pie manas krustmātes Juttas Burkhardt Bavārijā.

Juttas mamma Ērika Krauja un mana omīte bija māsīcas. 1941. gada 14. jūnijā Ērika ar vīru tika izsūtīti uz Sibīriju, bet viņas piecus mēnešus veco meitiņu Juttu atļāva atstāt mājās ar vecvecākiem, kuri vēlāk, karam beidzoties izbrauca uz Vāciju, un tur arī palika.

Kamēr ciemojāmies pie krustmātes, vienu vakaru viņa mums jautā, vai mēs vēlētos tautastērpu. Un velk ārā skaistos Rucavas brunčus un ņieburu, kuri piederējuši viņas mammai Ērikai. Samērā nesen pie Latvijas meistariem arī pasūtīts izšūtais krekls.

Atradusies arī bilde no 1938. gada Dziesmu svētku laika, kur Ērika ar vīru Jāni redzami pie Brīvības pieminekļa, saposušies Rucavas tērpos.

Kad Ēriku izsūtīja, grezno tērpu ar dažām viņas mantām, visticamāk, paglābusi mājas sētniece Minnīte. Ērika atgriezās atpakaļ, vīrs ticis nošauts Sibīrijā, bet meita prom Vācijā. Abas tikās pirmo reizi, kad Juttai jau bija 32 gadi. Tērps aizceļoja uz Vāciju kā latviskuma simbols. Un nu, kad krustmāte to vairs nevalkā, tas atgriezies Latvijā.

Nesen bija iznākusi grāmata “Rucavnieku apģērbs cauri laikiem” ar smalku smalkiem aprakstiem. Tā nu sapratu, ka mums ir laimējies tikt pie Rucavas krūmotā krekla, tresotajiem lindrukiem un mudurotā brušlaka (lasīt - brunčiem un ņiebura/vestes), bet radās interese, kas tad vēl vajadzīgs, lai papildinātu tērpu. Ak vai manu vai - kā tās Rucavnieces pucējušās - vēl tak vajag villaini, mārģeni un drābuli, kaspini meitām un nāmatu man. Un kur tad vēl tās saktu čupas un kniepķeni… Pamazām, pamazām tērps tiek papildināts – nāmats, zīdene, kaspine, Rucavas rožu cimdi. Vēl procesā ir Rucavas adītā jaka un raibās zeķes. Un padomā – visi pārējie krāšņumi.

Jau tā paša gada pavasarī mana vidējā meita Madara šajā tērpā piedalījās tradicionālās muzicēšanas konkursā Klaberjakte, un es savukārt ar skaisto tērpu mugurā piedalījos 4. maija tautastērpu parādē gan 2018, gan 2019. gadā. Šis īpašais stāsts ir arī izstāstīts dažādos biedrības “Mans tautastērps” pasākumos, un Rucavas tērps ir pārstāvējis savu novadu “Mans tautastērps” izstādē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Latvijas simtgades vasarā.

Otra lielā dāvana ir Bārtas tautastērps.

Kad mana krustmāte Jutta vēl kā mazs zīdainis 1944. gadā izbrauca uz Vāciju kopā ar vecvecākiem, viņa nonāca bēgļu nometnē Vircburgā.

Līdzīgi kā citās bēgļu nometnēs, arī tur latviešu kultūras dzīve bija aktīva – skolas, teātri, kori un dejošanas, koncerti. Dažiem bija savi tautastērpi paņemti līdzi no Latvijas, bet citi darināja tos uz vietas no tādiem materiāliem, kādus nu varēja atrast un sagādāt. Tā nu mana krustmāte 15 gadu vecumā pati šuva un izšuva šo Bārtas tautastērpu. Meitenes pamācīja un vadīja teoloģe Agnese Pone (pirmā ordinētā latviešu mācītāja). Jutta ar tērpu uzstājās bēgļu nometnes kora un dejošanas koncertos.

1963. gadā Jutta brauca studēt uz ASV un viesojās pie savas audžumammas māsasmeitas Laimas Grāmatiņas Patton un atstāja tērpu viņai lietošanā. Laima to valkāja kora koncertos, ieskaitot Dziesmu svētkos Latvijā, ASV un Kanādā, Garezera Dziesmu dienās. Vēlāk tērpu valkāja Laimas draudzenes meita deju koncertos, bet pēc tam tas vairākus gadus nav ticis lietots. Tērps bija nedaudz cietis no aktīvās valkāšanas un laika zoba, kāda grieķu tautastērpu meistare ir glābusi, ko var, un apbrīnojusi smalko rokdarbu.

Nu šogad, 2019. gadā, tas ir ieradies Latvijā, kur arī ceru to ar lielu cieņu un lepnumu izrādīt. Arī šim tērpam ir jau papildinājumu plāns, vēlos izšūt Bārtas sievas cepuri, bet grezno zīļu vainagu gan lai meitas darina pašas.

 Evita Lisovska

Vēsturiskās bildes :

1bilde -1956. g. Vircburga - Jutta vidū savā Bārtas tērpā.
2.bilde -no 1938. gada Dziesmu svētku laika, kur Ērika ar vīru Jāni redzami pie Brīvības pieminekļa, saposušies Rucavas tērpos.

3.bilde -2018. g. Vācijā, kad Jutta mums dāvināja Rucavas tērpu.

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.