Līga Broduža
Uz "Seno klēti" vārti ir vaļā,
ļaudis tur dodas būt stipri garā.
Spēku uz klintsradzes izaustu rakstā,
Zemgali mīļot kā segu zaļzilā saktā.
Aizkalna saule kā lukturis vējā,
mūziku neslēpj ne pļaujā, ne sējā.
čukstus uz prikstgaliem laime tur dejo,
no sētas uz sētu dziesmota vējo.
/Dace Sadaka/
2009. gada pavasari secināju, ka Vispārējie latviešu un Dziesmu un Deju svētki jau tepat, bet kora, kurā dziedu, garderobē priekš skates un Dziesmu kariem nepietiek tautas tērpu. Devos uz “Seno klēti”, lai konsultētos ar speciālistiem par to, ko tad nu vajadzētu darināt. Skaidrs, ka Zemgali, jo sirdī sevi jūtu kā zemgalieti. Bet tieši kādu? Kā atvēru Valsts vēstures muzeja izdoto “Latviešu tautas tērpi”, tā uzreiz bija skaidrs, ka visa pamatā būs bruncis. Melni oranži zaļš. Ar sīkiem ziediņiem. Vispirms audēja Jelgavā noauda brunci, tad viņa tam pieskaņoja jostu. Visam raiti pievienojās arī pārējais – aube, krekls, ņieburs, sudraba pogas, saktas, zeķes, kurpes. Kopā par visu saskrēja krietni ievērojama summa, smēju, ka labas kāzu kleitas cenā. Un tad arī nāca skaidrība, ka šis tērps būs mans goda tērps, kuru vilkšu tikai ļoti īpašos gadījumos. Kad svinam lielus svētkus, kad eju mičot kāzās vai uzstāties priekš sevis nozīmīgos koncertos. Tai skaitā būšu goda tērpā savā kāzu dienā, kas plānota 2018. gada 18. augustā, pēc 18 gadu kopdzīves ar mīļoto vīrieti.
Līga Tīsiņa,Plakanciems