Asnāte Avotniece
Rozēm vien norakstīju,
savu ziedu vainadziņu.
Laikam lūdzu, laiks man deva
izrakstītu lindraciņu.
Tec , gaismiņa, trejus ceļus,
neslēpies ozolā.
Ozolam smalkas rokas
sargā manu augumiņu.
Es uzvilku košas drānas,
soļus ceļos mērīdama.
Lai manīja sveši ļaudis
manas tautas tikumiņu.
/Dace Sadaka/
Mans tautastērps pie manis atnāca ļoti sievišķīgu iemeslu dēļ - vajadzēja tērpu augsta līmeņa pasākumam un skapī nebija nekas atbilstošs.
Mūsu radošā komanda organizēja mākslas izstādi un Latvijas vētniecības Gruzijā oficiāļu pieņemšanu 18.novembrī Tbilisī. Mums tas bija viens no pirmajiem tāda mēroga pasākumiem ar tik daudz vēstnieku un augstu amatpersonu dalību. Satraukums bija sievišķīgi profesionāls - ko drīkst vilkt mugurā, lai tas būtu pieklājīgi, bet reizē nepārspētu augstākās amatpersonas kundzi pasākumā. Protokola speciālisti atzina, ka nacionālais tautastērps ir universāls šādiem gadījumiem, tāpēc nolēmām visas sešas kolēģes pasūtīt savu tērpu. Pētot grāmatas, mani ļoti piesaistīja Ventspils tērpa krāsas, aksesuāri un bagātīgums. Tērpu pirmizrāde Gruzijā radīja lielu ievērību un jāatvainojas augsto amatpersonu kundzēm, kuras palika otrā plānā...
Tērpu vai tā detaļas atļaujos vilkt bieži, tādejādi ļaujot tam transformēties, attīstīties un dzīvot.
Asnate Avotniece,Rīga-Abgunste