Daiga Berkolde

Jelgavas bērziem ir baltas vestes-
vestes tik baltas kā putas no piena,
vestes tik maigas kā rudens siena.
Pumpuri iemieg, es nē.
Bērzi apsnieg, es nē.
Koka saknes par trepēm top,
ezers baltu miglu kā kaķēns pienu lok.
Es daļa no zemes, daļa no sāls,
daļa no maizes rieciena, kas rudenī tapināts.
/Dace Sadaka/

   Mēgināšu uzrakstīt savu tautastērpa stāstu. Nesolu, ka tas man izdosies veikli, jo veiklāk tomēr protu darboties ar adatām, nevis rakstīšanu. Viss sākās ar to, ka bērnībā, ciemojoties pie vecmammas Galgauskā, skapī atradu viņas tautastērpu. Tas sastāvēja no brunčiem, krekla, vestes un kaspines (matauklas). Kā vēlāk noskaidrojās, šo tērpu viņa bija sev darinājusi kā skolas izlaiduma tērpu, beidzot Rankas lauksaimniecības skolu vai Dzērbenes mājturības skolu ap 1946.-1947.gadu (īsti precīzi nezinu un nav arī, kam vairs prasīt. Cik sapratu kādreiz no vecmammas, viņa ir beigusi abas šīs skolas. Viņa gan ir dzīva vēl, bet dzīvo jau savā iedomu pasaulē). Vienmēr esmu zinājusi, ka tas ir Tūjas tērps. Cik var spriest pēc fotogrāfijam, visām meitenēm tai izlaidumā ir bijuši vienādi tērpi. Īsti gan nezinu, kāpēc tieši Tūjas tērps tika darināts, jo novads jau pavisam cits. Varbūt pieejami bija apraksti, tāpēc.
   Ik pa laikam, aizbraucot atkal ciemos, tērps tika vilkts laukā un pielaikots. Bet 1990.gada Dziesmusvētkus noskatījos no sākuma līdz beigām pa televizoru, uzvilkusi vecmammas tautastērpu. Nu ļoti gribējās būt tur, otrpus ekrānam, īpaši gribējās dziedāt Gaismas pili un Daugav` abas malas līdzi ar visiem. Bet nu nekādīgi tajos Dziesmusvētkos nevarēju piedalīties, jo man tad bija nepilni 15 gadi. Es toreiz varbūt daudz ko arī nesapratu, bet to latviskuma un kopības sajūtu atceros joprojĀm, un tērpa uzvilkšana šo piederību pastiprināja vēl vairak.
   Esmu piedalījusies šais svētkos pēc tam 3 reizes, bet otrajā no šīm reizem - 2008.gada Dziesmusvētkos piedalījos, jau uzvilkusi tieši šo tērpu. Vesti gan nācās darināt no jauna, jo vecmammas veste bija zaudējusi savu krāsu. Centos to darināt maksimāli līdzīgu sākotnējai, ieskaitot austiņu lielumu aizmugurē. Uz šiem svētkiem darināju arī aubi ar visu izšūto tilla malu. Tātad uz to brīdi tērps sastāvēja no divām vecajām daļām (brunči un krekls) un divām jaunām (veste un aube).
   Pēc laika nācās šķirties arī no brunčiem, jo, kamēr auklēju savas dvīnes, mazāk laika palika pūra vēdināšanai, un to veikli izmantoja kodes. Šovasar tika iegādāti jauni brunči, ne vairs rūtaini, bet svītraini. Un tērpam papildus tika iegādāts arī lakats (pirktais, ar rozēm).

   Šis nav mans vienīgais tautastēŗps, komplektēju vēl arī Zemgales tērpu (jo šeit tagad dzīvoju) un arī Lielvārdes tērpu (jo man kādreiz likās interesanti, vai spēšu tikt galā ar tiem izšuvumiem). Kad mācījos pamatskolā Ļaudonā, reiz tur tika organizēta izstāde (laikam novadpētniecības pulciņa nopelns) ar vietējo kaucmindiešu rokdarbiem. Tas arī bija pirmais impulss un izaicinājums man tā nopietnāk pievērsties rokdarbiem. Un šai izstādē bija arī pāris tautastērpi. Un toreiz man likās – uhhh, kā to vispār var pati uztaisīt! Bet šis tērps man ir svarīgs nevis ar savu greznumu vai sarežģītību, bet tieši ar manām emocijām par Latvijas neatkarības atgūšanu.
Daiga Berkolde,Jelgava