Kristīne Dannenberg


Šad un tad papētu mana Smiltenes tautastērpa matu lentes krāšņos izšuvumus, pārglaudu rūtainos vilnas svārkus un zaļo jaku ar sarkanajām Ziemeļvidzemes austiņām. Matu lentes raksti aizsargājot pret ļauniem gariem un jakas austiņu skaits esot simbolizējis turību. Tas man tika stāstīts, kad astoņpadsmit gadu vecumā kļuvu par šī tērpa īpašnieci, kurš man bija atstāts mantojumā no vecmāmiņas Annas. Vecmāmiņu diemžēl atceros pavisam maz, jo man bija tikai seši gadi, kad viņa atstāja šo pasauli. Vēlāk mēģināju izprast viņas dzīves stāstu, izmantojot fotogrāfijas un radinieku atmiņas.

Vecmāmiņa Anna piedzima lauksaimnieku ģimenē kādreizējā latviešu kolonijā Lauros, kas atradās starp Igauniju, Latviju un Krieviju. Latvieši tur bija ieceļojusi ap 1860. gadu, galvenokārt no Smiltenes un Alūksnes puses, tādēļ arī vecmāmiņa sev bija izvēlējusies Smiltenes tautastērpu. Mājās tika runāts latviski, un pēc pamatskolas beigšanas Anna turpināja izglītību Latvijā, sākumā ģimnāzijā, pēc tam Lauksaimniecības fakultātē Latvijas universitātē. Studiju laika fotogrāfijās viņa ir viegli pamanāma kā viena no nedaudzām sievietēm vīru pulka vidū.

Pēc universitātes beigšanas Anna atgriezās vecāku mājās Lauros, lai izmantotu savas diplomētās agronomes zināšanas. Šis laiks diemžēl bija ļoti īss, jo sākās karš un deportācijas. Annai toreiz jau bija meitiņa, mana māte, un pēc vīra izsūtīšanas uz Sibīriju viņas devās bēgļu gaitās uz Latviju. Līdzi Anna bija paņēmusi fotogrāfijas, dažas sudrablietas un jau minēto Smiltenes tautastērpu.

Padomju laikā vecmāmiņai kā saimnieku meitai nebija viegli un nācās strādāt dažādus darbus, lai uzturētu sevi un meitu. Pateicoties viņas rūpēm, manai mammai izdevās pabeigt augstskolu, un šo interesi par izglītību viņā mantojumā nodeva arī man. Savas studijas uzsāku Latvijas universitātē Rīgā, pēc tam tās turpināju Karaliskajā tehniskajā augstskolā Stokholmā. Dzīve ievirzījās tā, ka pēc studiju beigšanas paliku Zviedrijā.

Smiltenes tautastērpu valkāju, dziedot Stokholmas latviešu korī, kā arī dejojot kopā ar zviedru tautas deju kopu. Krāsas ir līdzīgas zviedru tērpiem, un man nereti jautā, no kura Zviedrijas novada ir mans tērps. Lepni atbildu, ka tas ir no Latvijas un piederējis manai vecmāmiņai.

Katrreiz, kad man mugurā ir mans Smiltenes tautastērps, domāju par vecmāmiņu un viņas likteni. Apbrīnoju viņas spēku un uzņēmību, un man ir žēl, ka man neizdevās ar viņu kārtīgi iepazīties. Man viņai. Mana tautas tērpa pirmā īpašniece vecmāmiņa Anna redzama senajā bildē, kas fotografēta Lauros 30. gados.

Kristīne Dannenberg,Stokholma


Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.