Solveiga Pone

Uguni kā zīda audeklu izklāju saulrieta pļavā.
Lai deg ugunskuri manu pirkstu galos
un vēl mazliet vairāk.
Un vēl mazliet nostāk
no kaķpēdiņu aizmigšanas mirkļa
laiks sauca vārdā
visus sīkos akmens rakstus,
kas lasāmi,
kas tulkojami,
kas pamanāmi.
Kas spoguļos atspoguļojas,
tas dzīvs.
Kas upes rakstos iesnieg
kopā ar rudens lapu miglu,
ir mazliet laimīgs,
mazliet piederīgs
un ļoti dzīvs.
/Dace Sadaka/

   Mans tautastērps ir Vidzemes amatnieku darināts un tam nav īpaša
sava stāsta. Tādēļ stāsts ir par to, kāpēc.
   Cilvēks savas dzīves laikā ir lietu būtību, tostarp dzīves jēgas,
meklējumos. Kādreiz, jauna esot, pieturējos pie atziņas, ka dzīves jēga ir
dzīves jēgas meklēšanā – nerimstošs process, kas rezumējas atziņā, ka
dzīves jēga ir pati dzīve.
   Taču, laikam ritot, esmu sapratusi, ka visas lielās lietas ir ļoti
vienkāršas. Tas, ko mēs meklējam, ir tepat mums blakus, mūsos pašos.
Cilvēks piedzimst uz Zemes, lai iemācītos mīlēt. Un katram ir savs
ceļš ejams. Tā kā esmu piedzimusi šeit, Latvijā, tad mans ceļš arī ir
meklējams šeit pat, mūsu tradicionālajās vērtībās, mūsu tautas tradīciju
pūrā. Tas nav atpakaļgaitas ceļš vai mēģinājums apstādināt laiku, pavērst
to atpakaļ. Kā teicis I.Ziedonis: „Tautasdziesma nav skallukturis, un tā
nav arī skals, bet visu laiku degošā gaismiņa. Uguns gaišā dzīvība tai bija,
ir un būs. Tā nav tikai senā latviešu uguns, tā ir mūsu uguns patlaban, tā ir
Vispār Uguns, jo viņā ir tāda nerimstoša gaisma.”
   Un tautastērps ir daļa no tā. Daļa no tā, kas paver ceļu Gaismai.
Kaut arī etnogrāfiskais tautastērps ir salīdzinoši jauns (18.-19.gs.), tomēr
tas ir solis tuvāk lietu būtībai tradicionālajā skatījumā.
   Trikātas tautastērps tādēļ, ka mana dzimtā māja (kur šobrīd arī
dzīvoju un kuru 20.gs sākumā uzcēla mana tēva mātes māsa) saskaņā ar
tā laika administratīvi teritoriālo iedalījumu ietilpa Valkas apriņķa
Trikātas draudzes novadā.
Solveiga Pone, Beverīnas novada Brenguļu pagasta „Priedājos”