Jacinta Seimanova

Izdeju dziesmiņu pa smalku taciņu,
pa rožu dārziņu, vainagus vijot -
no zālītes, no stīdziņas, no ziediņa, no skariņas,
atdarot durvis kā vārtiņus vaļā
uz savu stāstu par Preiļu godiem-
par vīlītēm, atlokiem, dziļaku grodiem.
Balt balti sapītu , cieši glabātu
kā jau nu nākas Preilenei būt,
Abrenes drānas salokot glīti
naksniņai dienu atnākam lūgt.
/Dace Sadaka/

   Esmu dzimusi Preiļos, bet augusi Rīgā. Un jau no bērnības atceros vecmammas Vidsmuižas folkloras kopas tautas tērpu, kas vienmēr stāvēja skaisti sagludināts un pakarināts viņas istabā. Es neesmu bijis tas tradicionālais latviesu bērns, kurš būtu dejojis tautu dejas vai dziedājis koros.. jo mans hobijs ir ugunīgās Flamenko dejas.Man ir vairāki skaisti skatuves terpi…
   Tāpēc- Vai es kādreiz biju sapņojusi par savu balto Abrenes tautu tērpu? Nē, noteikti nē.. pat sapņos nebiju izsapņojusi..
   Bet šogad ir tas zīmīgais gads, kad no mammas rokām saņēmu savu personīgo tautas tērpu -ar pievienoto vērtību! Kuru tālāk varēs nodot nākamām paaudzēm..
   Man ir skaistie Abrenes brunči. Preiļu krekls – kā jau Preilenei pienākas. Un mammas izšūdinātā villaine- kuras raksti ņemti no Vidsmuižas villaines, jo no turienes nāk manas abas vecmāmiņas. Vēl man ir sārts, skaists zīļu vainags- arī mammas pērļojums.
Milzīgu paldies man jāsaka mammai un viņas čaklajām rokām, jo pateicoties viņai ir tapis šis Tautu tērps- visskaistākais no Latgales tērpiem – baltais Abrenes tērps.
   Protams, var nopirkt tautu tērpu, bet šajā tautu tērpā, katra vīlīte ir mammas rokām veidota, šūta un izšūta..
uzvelkot savu tautu tērpu-tās sajūtas nav aprakstāmas.. tā ir enerģija, lepnums par savu Tēvzemi, novadu, reizē prieks būt Latvietei!

Jacinta Seimanova, Rīga

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.