Zanda Lūse

Lādē aiz trejdeviņiem stāstiem,
lādē aiz trejdeviņiem noslēpumiem
un vēja ņurcītām spurgalām,
laika paijātam ziedlapām,
noglabāts raksts par Līgo laika saullēktiem,
par solīšanos debesis uzart kā rudzu lauku,
līdz lūpām drīkst nopaijāt vārpu skaras,
kailām kaijām zemi mīļot un lūgt
debesīm, lai sniegs ir maigs un vēja šautra liega.

Tur, lādē aiz trejdeviņām atslēgām,
aiz trejdeviņiem stāstiem....
/Dace  Sadaka/

  Kad biju maza, Vectētiņš izgatavoja lielu koka lādi, bet Vecmāmiņa sāka to pielocīt. Pūram. Tur, rūpīgi ietīts starp lina dvieļiem, palagiem un lellēm, slēpās galvenais dārgums - Zemgales tautastērps, gaidīdams, kad izaugšu liela. Tik liela, cik bērnībā pašūtais tautastērps, es īsti neizaugu, tāpēc to nācās krietni iešūt, bet pēc nelielās pielāgošanas pirmo reizi to uzvilku savās kāzās. Tik skaisti, mazliet vecmodīgi un ļoti, ļoti sentimentāli. Mēs kāzas svinējām Līgo dienā, un savu tik sen gādāto un rūpīgi glabāto tautastērpu uzvilku mičošanā pie milzīga Jāņu ugunskura. Tieši pirms 10 gadiem.

   Mums ģimenē ļoti tuva ir latviskā dzīvesziņa, un cenšamies godāt un turēt dzīvas latviskās tradīcijas, tāpēc tautastērps nav iegūlis dziļi skapī. Tas bijis mans īpašais svētku tērps bērnu krustabās, sildījis aukstās vasaras saulgriežu naktīs, kad dejots līdz rīta gaismai, tautastērpa brunčiem mirkstot lietū, un nesis sev līdzi skaistu noskaņu, dziedot Mežaparka estrādē kopā ar lielo Dziesmusvētku kori. Diemžēl Vecmāmiņa, kura bērnībā tik sirdssilti šo tērpu man gādājusi un skaisti glabājusi, nav pati vairs bijusi līdzās, kad tērpa villainē esmu tinusi un sildījusi savus trīs bērnus, bet, uzvelkot tautastērpu, vienmēr ir bijusi sajūta, ka viņa ir tepat. Līdzās. Nu savā ģimenē mēģinām bērnos iepīt šo mīlestību pret mums tik tuvajām latviskajām vērtībām un tautastērpu kā ļoti īpašu tērpu. Apsiet jostu, iztaisnot muguru, nest to ar cieņu.
Zanda Lūse,Dobele