Santa Anna Elza Vanagas

Būru sauli, būru vēju,
būru zemi Alsungā,
būru laiku ,maigas krusas,
būru siltas uguntiņas.
Ja neburšu, saule migs,
lietus tā kā milti snigs.

Ja neburšu,
pērles tiks naktij,
tiks naktij,
ne man,
Ja neburšu,
pērles tiks zālei,
tiks zālei,
ne man.

Pērles tiks pērkonam,
lietavu dunai,
pērles tiks rasai,
tikai ne man.

Buru, buru maigu dvesmu,
lai pastalas neatsienas,
vilnas zeķes nenoslīd,
jostiņas lai nepārsienas,
brunči soļos nesapinas.
/Dace Sadaka/

   Manas dzimtas saknes nāk no Kurzemes, Alsungas, kur ir dzīvojuši mani vecvecāki un mana mamma un kur es esmu pavadījusi visas bērnības vasaras. Nu jau vairākus gadus mani vecvecāki ir aizsaulē, bet pēc meitu piedzimšanas vasaras pavadām manas bērnības pusē. Alsunga nav iedomājama bez suitu sievām un te ļoti strauji atdzimst tautastērpu valkāšanas kultūra un ir daudz pasākumu, kur tos uzvilkt. Tie ir Vasarsvētki, tad Saulgrieži, Līgo diena un Jāņi, Miķeļdienas svinības. Pirmo gadu aizņēmāmies tautastērpus, bet pēc tam sapratām, ka svētku svinēšanas sajūta tautastērpā ir tik spēcīga, ka mums katrai nepieciešams savs tērps.

   Esmu ar meitām runājusi, ka neviena princešu kleitas uzvilkšana nerada tādas sajūtas kā tautastērps.Turklāt arī pats ģērbšanās process ir maģisks un burvības pilns un mums aizņem vismaz pusotras stundas. Te jārēķinās ar pacietību gan mammai, gan bērniem, un tieši tāpat būs, kad tērps beidzot būs mugurā, jo – tad pastala atsiesies, tad vilnas zeķe šļuks lejā un josta būs jāpārsien. Bet maģiskā sajūta tērpā atsver visas mazās neertības.

   Meitu pirmais tautastērps bija linu kleitiņas. Kā pirmās to detaļas tapa pērļu apkaklīte un Alsungas josta. Tomēr ātri vien sapratu, ka arī meitām vēlos pilnvērtīgu tautastērpu, jo man pašai tas jau bija gatavs. Tiesa, aizdomājos, ka viņas ātri no sava tērpa izaugs, tomēr nolēmu to ignorēt, jo – savs tērps ir savs. Katru tērpa sastāvdaļu radīja cits meistars turpat Alsungā. Ciemošanās katra meistara mājās meitām bija kā piedzīvojums un noteikti lika apzināties tērpa svarīgumu un tā vērtību. Viņas pašas izvēlējās savu jostu rakstus, zeķes, pērlīšu krāsas pērļu apkaklītei un audumu jaciņai.
   Nu jau meitas ir izaugušas no saviem pirmajiem brunčiem, kuri jau ir noglabāti par piemiņu kā pirmie. Dažām suitenēm ir mantoti, lai arī kožu sakosti svārki, un tiem ir pavisam cita vērtība. Arī vienai no meitām piemiņā ir manas omītes lakatiņš, ko viņa bez ierunām sien ap galvu. Manuprāt, bērni šādas senatnīgas lietas izjūt ar sirdi un sajūt šo netveramo saikni ar saviem senčiem. Man prieks, ka ar gadiem meitām radusies izpratne par tautastērpa nozīmi un būtību. Viņas ļoti labi zina, kā tas pareizi jānēsā, kā pareizi jāsien josta, cik gariem jābūt brunčiem. Prieks, ka meitas ir piedalījušās tērpa radīšanas procesā, jo tas vairo tērpa vilkšanas prieku, bet sarunas ar pieredzējušiem meistariem – sniedz nenovērtējamas zināšanas.
Santa,Anna,Elza Vanagas,Rīga