Daiga Sējēja

Zemgales vējus sapinu pīnē,
gan ziemeli, rieteni, austreni, dienvidi-
visus pa lindraku skarām,
visus aiz matu sprogām,
aiz cakaino kreklu krokām.

Galdaino, svītraino, rozīšu rūtaino
audeklu liku
saulītē, dienvidū, pusnaktī rēnā,
lai raksti rakstojas saulē, ne ēnā.

Ēnas lai pienbaltā seģenē tinas -
lai nejūk krāsas, lai nesapinas.
Lai slīd tās kā laivas pār mākoņu laukiem-
no toņa uz toni zilsārti raibiem.
/Dace Sadaka/

   Mans tautastērpa stāsts aizsākās tālajā 1989.gadā, kad es vēl biju jauna LVU Pedagoģijas fakultātes studente. Tuvojās skolas noslēdzošais pusgads, un bija pienācis laiks izvēlēties diplomdarba tēmu. Pēc nelielām pārdomām man šaubu vairs nebija-zināju-darināšu savu- Zemgales tautas tērpu. Lai to paveiktu, sāku rūpīgu izpētes darbu-ar speciālu caurlaidi devos uz Latvijas Vēstures muzeju, kurā atrodas Latvijas lielākā tautas tērpu kolekcija. Stundām sēdēju un zīmēju krāsu toņus, skaitīju brunču diedziņus un kreklu izšuvuma caurumiņus (jo tolaik jau nebija ne jaudīgu mobilo telefonu, ne digitālo ierīču, pat mans labais fotoaparāts fotografēja tikai uz melnbaltas filmiņas).
   Sāku ar brunčiem. Izpētīju visus 5 Zemgales pamatvariantus: galdainos, rožceliņa,svītrainos, rozīšu un rūtainos ar rozītēm. Laikam jau galīgo izvēli, kurus brunčus aust, ietekmēja manas omītes tautas tērps. Viņa, arī ļoti jauna būdama, vasarās strādāja dažādus lauku darbus, bet ziemā tumšas petrolejas lampas gaismā bija noaudusi sev rožceliņa brunčus un izšuvusi krāšņo Rundāles divvirziena izvilkuma kreklu. Tā nu arī es nolēmu darināt līdzīgus brunčus, tikai savā atrastajā rakstā un daudz košākā krāsu gammā. Process bija ilgs un darbietilpīgs. Laika bija maz -diplomdarba darināšanai bija atvēlētas 5 mēnešu sestdienas un svētdienas (pirmo reizi dzīvē sestdienās nemācījos, bet praktiski strādāju pie sava tērpa). Sāku no pašiem pamatiem: mums bija aitiņas, kurām pavasarī nocirpām vilnu, to rūpīgi mazgājām, plucinājām, pēcāk vilnu Bauskā samainījām pret jau savērptu dziju. Palīdzēja gan mamma, gan tētis, gan omīte. Tad sekoja interesantais, radošais dziju krāsošanas process: viss notika eksperimenta ceļā, jo lielas pieredzes taču nebija. Vairākas reizes dzijas šķeteres tika pārkrāsotas, līdz iegūti, manuprāt, rakstam atbilstošākie krāsu toņi (vēl tagad dziju grozā šad tad atrodas rūpīgi satītās diegu spolītes). Praktiskajā steļļu sagatavošanā-auduma uzvilkšanā, diegu sanītīšanā daudz palīdzēja kolhoza “Uzvara” aušanas pulciņa vadītāja Maira Vīķe (tagad studijas “Stella” vadītāja).
   Tā nu pēc neatlaidīgiem pūliņiem es tiku pie saviem rožceliņa brunčiem. Vēlāk tapa mēļi zils audums ņieburam, kurš tika pašūts kā klājas ar “Daiļradē” gatavotām kaltām pogām. Noaudu arī skaistu, baltu villaini ar sarkanām svītrām galos (vēlāk speciālisti teiks, ka villaine rupji austa, bet kas par to-silta un no pašu aitiņas vilniņas). Visu kopā sašūt izpalīdzēja kaimiņu Stasītes tante- vecu vecā ciema šuvēja. Lepnuma pilna skaistā 1990.gada siltā maija dienā ar savu darinājumu mugurā, smalkām diegu zeķēm kājās un rūpīgi iesietu tautas tērpa aprakstu padusē devos aizstāvēt savu diplomdarbu. Pasniedzēji ar vērtējumu neskopojās-apaļš 5(tagad-10), jo darbs bija padarīts teicami.
   Laika gaitā tautas tērps ticis uzvilkts gan biežāk(sevišķi Atmodas laikā), gan retāk. Pēdējos gados to uzvilkt rodas arvien lielāka vēlēšanās: uzreiz jūtos staltāka, jaunāka, latviskāka, iztaisnojas mugura, iemirdzas acis. Šogad sapratu, ka ļoti vēlos savu tērpu noslīpēt līdz galam: visus šos gadus manai villainei iztrūka greznais celu apauds. Tagad to man noaust apņēmusies viena no Latvijas erudītākajām audējām-Ausma Spalviņa. Ceru, ka mans tērps iemirdzēsies jaunās krāsās, un vēl pēc gadiem es to ar lepnumu varēšu nodot mantojumā savai meitai vai mazmeitai.
Daiga Sējēja,Bauska

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.