Daiga Melnace
Jostu jostas izrakstīju
rudenī dejodama,
krāsas vējā satīdama,
birztaliņu mīlēdama.
Dej',mana upe, dej
caur'manu zemīti,
caur pasaulīti, dej!
Dej'mana saule,dej'
pār birztalas lapotnēm,
caur mežnoru stigām,
pa ceļvidus līnijām
uz priekšu, uz priekšu, ne atpakaļu,
uz priekšu, ne atpakaļ.
/Dace Sadaka/
Krustcelēs ar Daugavu un Gauju sirdī...esmu dejotāja jau kopš 3 gadu vecuma,uz skatuves, dažādos kolektīvos,pavadīti vairāk kā 30 gadi. Pabūts vairākos Dziesmu un deju svētkos gan dejotāju, gan muzikantu rindās, tās ir īpašas, vārdos neaprakstāmas sajūtas. Tautastērps godā turēts un cienīts cik vien sevi atceros.Jau agrā bērnībā patika kuplie, garie brunči un vainagi...tādus man un māsīcai bija uzdarinājusi vecmammas māsa. Ar rokdarbiem esmu saaugusi jau kopš pamatskolas laikiem. Par to, paldies, manai audzinātājai Andai Ošlejai un tautas daiļamata meistarei Ritai Krieviņai, kuras pavēra man ceļu uz šo mīlestību. Manā dzimtā rokdarbnieces bijušas visos laikos,audušas, adījušas un izšuvušas. Zināju,ka reiz man būs savs tērps, nedomāju,ka tas būs pašas darināts. Savu tērpu darināt sāku jau 2010.gadā, kad skolotāja Janīna Grāvere uzrunāja pievienoties audēju pulciņam, sakot, ka man tur noteikti jābūt.
Ja Valmiera un Gauja, un kārkli gaujmalā...tad viennozīmīgi zilie Valmieras brunči un zaļa jaciņa! Mans pirmais audums stellēs bija Valmieras brunči,kuriem arī dzijas krāsoju pati. Ja bija brunči,lēnam bija jārada viss pārējais tērps.Tā nu es rotājos pašas darinātā tautastērpā ar īpaši sev radītu jostu. Par citām audēju gudrībām un noslēpumiem, milzīgs paldies arī Gaļinai Birkavai! Tautastērpu radīšana ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Manis izšūtās galvassegās rotājas daudzi deju kolektīvi, kori un vienkārši burvīgas tautastērpu īpašnieces.
Daiga Melnace,Krustpils