Līga Zaharāne
Laime par savām mājām nosauca bērzu puduri aizsniedzamā attālumā no tās vietas, kur saziedējis vasaras ziedu čemurs.
Laime par savu atpūtas vietu bija izraudzījusies akmens sienu, aiz kuras mājoja pārējā pasaule,. Tajā mijās troksnis ar mūziku, paļāvība ar bailēm, diena ar pievakares krēslu.
Par savu prieka salu, Laime bija noskatījusi upmales pļavas, kur vasarās sienāži vijoles uzskaņoja tieši dienas vidū, kad saule, savus matus glīti pina bizēs.
Laime vienmēr ir bijusi kaut kur ļoti tuvu, arī tad, ja snieg.
/Dace Sadaka/
Par savu tautastērpu sapņoju jau sen. Galvenokārt tāpēc, ka dziedot korī biju izlēmusi, ka 2018.gada Dziesmu svētkos vēlos uzvilkt savu tautastērpu. Kad radās iespēja šo sapni piepildīt, ilgi nevarēju izlemt, kura novada tērpu vēlos. Pilnīgi noteikti zināju, ka tam jānāk no vietas, no kuras nāk kāds no manas dzimtas, bet, līdzīgi, kā daudziem, arī manas dzimtas saknes rodamas vairākās Latvijas vietās. Meklējot, pētot un ilgi domājot, pārdomājot un, protams, arī šauboties par savu izvēli, nonācu pie Priekules novada tautastērpa. Kaut arī tas neizceļas ar košiem brunčiem un grezniem rakstiem, manuprāt, tas tik un tā ir ļoti skaists tautastērps. Lai gan pati nedarināju tērpu, katrs diedziņš un raksts, katra detaļa man ir ļoti mīļi. Katru reizi dodoties uz Liepāju tikties ar meistariem, ar apbrīnu noraudzījos tajā, cik daudz darba tiek ieguldīts tērpa tapšanā un ar kādu atbildību un cieņu pret tautastērpu darināšanas un valkāšanas tradīcijām strādā meistari. Īpašu šo tautastērpu padara tas, ka lielāko daļu no tā (brunčus, jaku, vesti un lakatus) darinājusi vectēva māsa, tāpēc jo lielāks ir prieks un lepnums uzvelkot savu tautastērpu. Ne mirkli neesmu aizmirsusi, ka tā ir arī atbildība, jo vēlos šo tērpu atstāt nākamajām paaudzēm, kā lielu, naudā neizmērāmu vērtību un apliecinājumu tam, ka latvieši prot darināt ļoti smalkas un greznas lietas. Nešauboties varu teikt, ka iespēja uzvilkt savu tautastērpu ir laime.
Līga Zaharāne,Priekuļi.