Aija Mālkalna
Cauri bērnības taku kukuržņiem,
no vectēvu mājas ozoliem,
cauri vēja žūžotiem klētspakšķiem
pa gadu izvērptiem kamoliem
nonākt līdz saviem - latgaļu tautas lindrakiem.
Tajos gredzeni mūża laimei mīti,
tajos Laimas skūpstītie rīti sagaidīti.
Tajos ievērpies manas Latvijas vārds,
bez zilbju tas dvēselē kaldināts.
/Dace Sadaka/
Mana tautastērpa stāsts aizsākās jau agrā bērnībā, kad vasaras pavadīju pie vecmāmiņas Ērgļu pusē mūsu dzimtas mājās “Piekiņos”, kas ir celta 19.gadsimta vidū. Manas mīļākās rotaļu vietas bija istabaugša un senā klēts, kur varēja atrast daudz senlaicīgu darbarīku. Tos vēl mana vecvecmāmiņa izmantoja vērpjot un aužot.
Spēlējoties domāju, kā cilvēki agrāk dzīvoja, kā viņi ģērbās, kā strādāja. Jau tad man radās sapnis par savu tautastērpu. Diemžēl no manām vecmāmiņām tautastērps nebija saglabājies.
Daudzus gadus vēlāk - 2009.gada jūlijā mūsu ģimenei pienāca 10.dzimšanas diena, un mēs ar vīru to vēlējāmies nosvinēt īpaši. Tā radās doma, savienot mūsu laulību pēc sentēvu paražām. Protams, ka šādam rituālam bija vajadzīgs tautastērps. Bija arī skaidrs, ka šis tērps būs senais latgaļu arheoloģiskais tērps, jo mūsu dzimtas saknes ir vietā, kas kādreiz ir bijusi ļoti blīvi apdzīvota latgaļu teritorija. Tā tika šūts, austs un darināts mūsu pirmais tautastērps un uzvilkts mugurā mūsu pirmajos lielajos godos – līdzināšanas rituālā.
Tagad tautastērps tiek regulāri uzvilkts, svinot visus latviešu gadskārtu svētkus un godus savā ģimenē un aicinot tajos piedalīties arī citus.
Aspazija ir teikusi: “Ja tauta zaudēs savu kultūru, tā zaudēs arī savu dvēseli”. Mums katram ir jāsāk ar sevi un savu ģimeni. Ja mēs savās ģimenēs cienīsim, glabāsim, kopsim un nodosim tālāk saviem bērniem šo latvisko kultūru, tad mūsu mazajai Latvijai un tautai būs Saules mūžs.
Aija Mālkalna,Jelgava