Rozīte Katrīna Spīča

Trīs koklītes es spēlēju,
kamoliņus ritinot -
vienā sauli, mēnestiņu,
zaļu pļavu, ūdentiņu,
puķu rasu, sniega šķindas.
seno sētu aku vindas.
Krustu šķērsu laiki buras
diegs pie diega,
lēkts pie rieta
tā kā zieds pie stiebra turas.
Skalo, jūra baltu krastu,
mīļo sauli, mīļo rasu.
auklē kokles skaņu zīdu
saules dārza vidiņā.
/Dace Sadaka/

   Mans tautastērps pie manis nonāca Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku laikā 2010.gada 10.jūlijā, kad es biju 13. gadus jauna Tas bija liels notikums, kuru atcerēšos vienmēr.
   Aulejas tautastērpu, kurš stāvēja mammas skapī, biju aplūkojusi un aptaustījusi jau ilgus gadus. Atceros, ka vairākkārt mammai ieminējos un liku manīt, ka vēlos vilkt viņas tautastērpu. Acīmredzot, karstajā jūlija dienā, kad mamma man beidzot ļāva vilkt savu tautastērpu un palīdzēja man tajā pareizi tērpties, es biju gatava.
   Izgājām dārzā, sapinām rožu vainagu no sarkanajām rozītēm, tām, kuras vienmēr zied jūlija pilnbriedā, un es devos Svētku gājienā. Tad nudien gāju ar paceltu galvu un neizmērojamu prieku.
   Mamma savu tautastērpu veidojusi laikā no 1985 līdz 1987. gadam, kamēr pakāpeniski tika savākts pilns un kārtīgs komplekts. Kad mamma veidoja un komplektēja tērpu, nebija šaubu, ka tas būs tieši Aulejas tautastērps. No Aulejas nāk manas mammas tētis un mans vectēvs Jānis. Šajā novadā tautas tradīcijas vienmēr ir turētas godā, un tas atspoguļojas arī tautastērpā! Aulejas dziesmas, Aulejas žepers un Aulejas brunči mirdz šī novada dzīvessparā! Kad mamma sāka meklēt Aulejas tautastērpu, viņa gāja uz arhīviem un dabūjusi mazu brunču auduma paraudziņu devās pie audējām kombināta “Māksla”,kura direktore tolaik bija Baiba Miesniece. Turpat tika arī izrakstīta blūze, savukārt ar sašūšanu tika galā mamma pati. Laika gaitā tapa arī priekšauts, villaine, veste un galvas auti. Jostu audusi mana vecvecmammas māsa Helēna. Kurpes gan ir manis pašas - tās ieguvu pirms 4.gadiem, kad tētis bija vairākkārt stāstījis par labajām kurpītēm muzejā pa ceļam uz Krustpili, kuras būšot īstās priekš manis. Tā nu vēlāk tās pasūtinājām pie meistara Rēzeknē.
   Tautastērps gan man, gan mammai ir izceļojis līdzi pa puspasauli. Un paties’ - tā darbošanās pa arhīviem ir atmaksājusies ar uzviju, jo ne šeit, ne otrpus okeānam es neesmu satikusi nevienu tādu pašu brunču īpašnieci.
Rozīte Katrīna Spīča,Rīga