Ojārs Skudra

Šķiet, jau sen manī ir tā īpašā izjūta, kas rodas ik reizi, kad

uzvelku tautas tērpu.

Bērnība un jaunība pagāja tā saucamajos padomju laikos.

Vēl jāpiebilst - pelēcīgajos padomju laikos. Dzīvoju

Latvijas mazpilsētā Dobelē.

Pirmskolas vecumā un sākot skolas gaitas dejoju tautisko

deju kolektīvā. Man patika – iepazinu bērnus no citām

klasēm, kopā dejojām un arī citādi jautri pavadījām laiku.

Liels notikums bija koncerti. Tie mēdza būt gan kultūras

namā, gan brīvdabas estrādē.

Tad pucējāmies tautas tērpā. Tagad atceroties, prātā nāk tā

bērnības izjūta - cik esam krāšņi un skaisti uz tā padomju

laika pelēcīguma fona, cik stalti un lepni izskatāmies.

Vēl gribu piebilst, ka padomju laikos bija jādejo arī citu

padomju republiku tautu dejas. Tad ģērbāmies citu tautu

tautas tērpā. Tomēr prātā ir tā izjūta, ka latviešu tautas

tērpā izskatījāmies dižāk, uzstājāmies ar lielāku degsmi un

pārliecību.

Dzīvē iegrozījās tā, ka bieži nācās būt līdzās pašdarbības

kolektīviem – dejotāju un dziedātāju – gan mēģinājumos,

gan koncertos un, protams, arī lielajā notikumā – Dziesmu

un deju svētkos. Nebiju dalībnieks, bet, kā mēdzu jokot -

‘’apkalpojošais personāls’’.

Vēroju un apbrīnoju, cik skaisti un dažādi ir latviešu tautas

tērpi! Cik tautas tērpā izskatīgi ir gan vīri, gan sievas, gan

meitenes un puiši. Cik atšķirīgas un daudzveidīgas ir tērpu

detaļas – vainadziņi, aubes, saktas, svārki, brunči, vestes,

jostas, krekli, cik tērpi ir niansēti, kā tie stāsta par katra

novada vēsturi un cilvēkiem.

Jau ilgu laiku man bija doma, ka vēlos savu tautas tērpu –

tam jābūt kurzemnieka tērpam. Manas Dzimtas koks atklāj,

ka senči ir dzīvojuši pamatā Kurzemē – Remte, Strutele,

Jaunpils, Kabile. Diemžēl, neizdevās atrast tieši šo vietu

vīru tautas tērpa variantus.

Manai meitai sadarbībā ar Kuldīgas Kultūras mantojuma

centru un brīnišķīgo Inu Celitāni izveidojām Kabiles tautas

tērpu. Vedekla izgatavoja krāšnu Sakas tautas tērpu.

Lielākās mazmeitas godos ietērpjam tautiskajos brunčos.

Dēls dejo kolektīvā “Aurora”, kura dejotājiem tautas tērpus

gatavo darbnīca “Muduri”. Ir nācies sadarboties, kaut ko

aizvest, atvest, palīdzot gatavoties koncertiem, tādējādi

iepazīstoties ar darbnīcas vadītājām Viju Gobu un

Laimdotu Lidžus.

Pienāca brīdis, kad sadarbībā ar Viju un Laimdotu

domājām par manu tautas tērpu. Protams, kurzemnieka

tērpu - Austrumkurzeme – Grenči. Dāmas ļoti rūpīgi

darbojās, lai viss saskanētu, lai visas nianses tiktu

pamanītas un izstrādātas kā nākas.

Mēteļa atlokus vairākas reizes mērīja un veidoja,

piemeklēja labāko vestes rakstu, skatīja un izvēlējās

saderīgākos krāsu toņus.

Tā, piemēram, mētelis ir tik elegants un praktisks, ka tādu

pat ikdienā varētu vilkt - vēsās dienās silda, karstās – dzesē.