Ineta Tunēna

Rūtu rūtīm sarūtoju,
krustu krustīm sakrustoju,
pili vidū iemēroju,
sevi baltu nomazgāju.

Tec, Laimīte, trejus vārtus,
teic, trejādu valodiņu -
spēkam teic, gudrībai,
teic Laimai , Pērkonam.

Rūtu rūtīm mani raksti,
rūtīm Laimas valodiņa.
Kaut nelītu as'ru lietus,
Dievzemītē dzīvojot!
/D. Sadaka/

Mana tautastērpa stāsts sākas ar senu sapni. Jau ilgus gadus domāju par to. Skaidrs, ka neesmu māksliniece un pati neuztaisīšu. Sajūsmā par "Amatniecība Rūja" meistares Rasas darbiem nolēmu - man vajag sev uzdāvināt tērpu uz maniem 50. Un tieši Latvijas 100gadē. Mēs svinam vienā gadā!
Smieklīgi gan sanāca ar pasūtīšanu - sākumā mēri bija krietni kuplākai kundzei, tad pārcēlos uz mazākiem, bet nu jau papildus tapusi josta no "Daces meistardarbiem"...
Dzīvi sev esmu apgriezusi kājām gaisā jau 2 gadus, bet savu dullumu neesmu pazaudējusi, līdz ar to gribēju košu jo košu tērpu. Dzimusi Latgalē, ieprecējusies Kurzemē, jau 2 gadus rīdziniece. Bet tērps no Krustpils! Jo košs un skaists un pa ceļam vien no Latgales uz Rīgu sanāk. Gribēju rūtainu ņieburbrunci un kā ieraudzīju šo audumu - zināju, ka tas ir MANS. Paldies manām meistarēm! 50 gadus svinēšu savā skaistajā tautas tērpā īstajā Saulgriežu dienā, jo tieši 21.jūnijā ir visīsākā nakts!
P.S. varbūt es savu balto sagšu reiz izšūšu krāsām bagātu. Kas zina?

Ineta Tunēna,Rīga

 .