Jevgēnijs Mickevičs
Mans tautastērps ir ķermenis, kurā elpo Latvijas dvēsele.
Dvēsele nav miegā, tās jūtīgums apsnieg ar sniega baltumu ziemā,
tās jūtīgums elpo dziļi zem egļu saknēm, kas apvijušas žogam kārtu spēka,
kas nāk no akas tai lauku sētā, kur rudeņos zied asteru pogas un zābakos
pastaigājas vējš. Vēja krekli ir baltāki par mākoņu kuģiem debesīs.
Divrindu pogas, kā melleņu ogas mētrās bruģē takas manas Latvijas mežos no Alsungas līdz Nīcai.
Tik daudz bezgalības! Tik daudz spēka rakstos, ko izvijis laiks.
/Dace Sadaka/
Es godīgi nevarēju iedomāties, ka es kaut kad uzvilkšu tautastērpu, es zināju, ka tādi ir, es redzēju kā bija citi apģērbti, bet es nevarēju iedomāties.
Es atnācu uz Rīgas Danču klubu, mācīties, dējot, darīt to, ko agrāk darīju tikai agrā bērnība. Tas bija 11. Februāris, 2016 gads. Gāja mēģinājumi, danču vakari. Atnāca jūnijs. Jāņi. Ikgadēji danči Dzegužkalnā ar Iļģiem un Rīgas Danču klubu, loģiski kā tautastērpā. Man loģiski nekā nav. Vadītājām loģiski ir. Viņš man aizdeva visu: kreklu, vesti, bikses. Tad es neko par tērpiem nezināju, ka ir atšķirība pēc novadiem, pēc laikiem, pēc sezonām. Un uzvilku, kas man bija. Kultūra ir nācijas dvēsele, bet tautastērps ir ķermenis.
Gāja laiks, gāja mēģinājumi. Es saku interesēties, kurš, kā, ko. Lasīju, runāju, skatījos. Nopirku padomju laika karavīra zābakus, jo vīram vajag būt zābakos. Caur vadītāju uzzināju kur taisa autentiskus tautastērpus. Man tur uzšuva kreklu, bikses. Bet atnāca laiks izvēlēties tālāk, kas man būs par tautastērpu, no kurienes, no kāda novada. Pāts esmu Rīdzinieks, deklarēts Ogrē, un izvēlējos bagāto Kurzemi, tieši Alsungu. Pēc tām bija divrindu pogu veste, kakla lakati, citās bikses, cita veste. Cepures: vilnas platmale ziemai un salmu vasarai. Garie svārki kurus man aizdeva vadītājs, kaut gan pie jostās vel neesmu ticis, un kā es zinu svārki ir no Nīcas, bet mans tautastērps ir nē tuvu beigām. Ir domas aizbraukt tieši uz Alsungu un skatīties tur, kā un ko. Plānos dabūt sev sleņģeni, izšūto Alsungas piegriezuma kreklu, pus-garos Kurzemes dīžsvārkus un protams rakstītas suitu zeķes un cimdus.
Uz jautājumu, kāpēc? Atbildēšu ar vienkāršu vajag, jo vienkārši vajag. Jo gan pats ceļš kā bija atnākts līdz manam tautastērpam un laiks kad viņš ir mugurā, to nevar aprakstīt ar vārdiem, to vajag izjust. Katrām vajag savu tautastērpu, kaut pagaidām tikai domās, jo domās ir spēks. Un ja ticēt un darīt var visu izdarīt!
Jevgēnijs Mickevičs,Rīga