Laura Aksika

Linu kreklam divējādi ceļi -
viņpus saulei uz rītiem,
šaipus mēnesim uz vakariem,
kur diena nomaina rīta rakstus
debesu vadmalā,
kur vakars ieauž zīda diegus
audekla stīgotā gravmalā.
Lai žāvējas trej' devītais soļu skrējiens
un deju zvārguļi mežnoru līcī.
Lai smejas kailu koku puduri
pirms viņu smalkie pirksti izšūs gleznu pļavā,
kur sapņos redzu pavasara zilgani baltos toņus sildām zemi,
strautu urgas un linu krekla atloku krokas.
/Dace Sadaka/

   Kad man bija 18, es nejauši sapinos ar Rīgas Danču klubu. Kā jau Padomju laikā dzimis bērns, līdz tam man ar folkloru bija ļoti attālas attiecības - tikai tik, cik mamma vai vecmāmiņas nodziedāja pa tautasdziesmai Jāņos vai savā nodabā. Bet te piepeši - danči! Pasākumi! Tautastērpos tērpti cilvēki šajos pasākumos! Un manī arī pamodās vēlme pēc SAVA tautastērpa... Tikai - kādu? Vecāku ģimenes katra no cita Latvijas gala, bet jau paaudzēs dzīvojoši Rīgā... Sāku pētīt un meklēt, kādas detaļas man vislabāk patīk un gribētos sev mugurā, un izrādījās, ka lielākā daļa bija sastopamas Zemgales tautastērpā. Bet nu bija nākošais izaicinājums: sadomājos nevis visu pirkt vai pasūtīt, bet arī pati savām rokām darināt. Nu, vismaz kreklu. Domāts - darīts! Sameklēju materiālus un instrukcijas, nopirku linu, ķeršos klāt. Tante, kas allaž pati sev drēbes šuvusi, stāvēja malā un grozīja galvu: "No taisnstūra gabaliem blūzi uzšūt nevar. Piedurknei taču vajag augšu noapaļot. Nekas tev tur nesanāks!" Bet es ieurbos Aijas Jansones grāmatā par tautastērpu kreklu šūšanu, iecirtos un darīju pēc sava prāta. Liku kopā taisnstūrīšus, izšuvu apkaklīti... Kā man skolā bija riebušies baltie darbi! Toties tagad, kad motivācija bija pareizā, smalku smalkos rakstus izrakstīju. Un galu galā tautastērps sanāca riktīgi labs. Tik labs, ka mani uzaicināja pārstāvēt Zemgali vienā no Latvijas institūta izdotajiem informatīvajiem materiāliem par latviešu tautastērpiem. Un tad vienā no Viduslaiku festivāliem sastapu rekonstruktorus un arheoloģiskos tautastērpus... Ak, tavu skaistumu! Ērtāka tērpa man savu mūžu nebija mugurā bijis! Iesaistījos Rekonstrukcijas un eksperimentālās arheoloģijas grupā "Senzeme", un šo tērpu taisīju pati tik, cik bija iespējas: iemācījos celot un noceloju sev jostu un apaudas brunčiem un villainei, šuvu kreklu un galvasautus, pat vilnas galvasautu pati noaudu (ar pārējiem audumiem gan nebija spēju tikt galā). Audumi visi ir mājaustie, pat lina krekls ir no 100 gadus sena laukos uz stellēm austa lina. Un tā pamazām tās prasmes un zināšanas ir apgūtas. Turklāt darināt vēsturiski pareizus tērpus man ir iepaticies tik ļoti, ka labprāt pieņemu pasūtījumus un mācu to darīt citiem.

Laura Aksika,Rīga