Luīze Medne

Kur ir mana Kurzemīte? - baltos vējos vējojas.
Kur mana tēvzemīte? - maigās smiltīs balojas?
Kur ir mana mīļzemīte? - zaļos asnos rotājas -
pa spēka skavai, pa laimes gravai,
pa klusumam svētam,
pa laimes mirklim, pa miesā iekaltai rētai.

Zeme tā mana, ko turu ciet,
vai saule lec, vai sanēdama riet.
Esmu kā putns mežā bez baiļu,
kad manā zemē zied trejdeviņu sauļu.
/Dace  Sadaka/

   Pieņemu, ka katram kārtīgam dejotājam ir mazais sapnītis par savu tautas tērpu, vismaz man tāds bija. Savu domu klejojumu sāku pāris gadus atpakaļ, kad vajadzēja saprast, ko tad es īsti gribu. Gribēju tautas tērpu, kam nedaudz lielāka nozīme par to, ka man patīk, protams, patikšana ir svarīgs aspekts.

   Esmu no Rīgas, un tomēr tas mani nekā nevilināja. Sāku domāt par radiem. Nonācu strupceļā, jo kā īstenam latvietim vecvecāki pa visu Latviju-viena ome no Latagles, otra no Kurzemes, viens opis no Zemgales, otrs no Vidzemes. Tādu Vislatvijas tautas tērpu jau arī neiztaisīšu. Domāju tālāk. Zināju, ka negribu tādu tērpu, ar kuru nākas dejot gandrīz vai katrā koncertā, tad jau vairs nebūtu nekāda prieka. Beigu beigās par labu izvēlējos Kurzemes omei, jo viņu uzskatu par savu dvēseles radinieku, ar viņu man ir vislabākās attiecības. Tad nu es zināju, ka man būs Kurzemes tērps, un tā nu es devos uz bibliotēku pētīt tautas tērpus. Ievēroju Ventspils tērpu, domāju ilgi, vai tas būs īstais. Bet tad viss salikās pa plauktiņiem, sāku pētīt karti un ieraudzīju, ka Piltene ir diez gan tuvu Ventspilij, un tad es sapratu, ka izvēle ir pareizā, jo Piltene ir omes vieta. Tā nu sākās tērpa darināšanas process. Rezultāts ir vairāk kā skaists-Ventspils tautas tērps.

Luīze Medne,Rīga