Dace Kalniņa

Dziesma pie dziesmas,
deja pie dejas,
svītra pie svītras,
pērle pie pērles -
aust gaismiņa, skali deg,
ledi kūst un upes palo.
Četrādiem svārkiem un četrādām balsīm
atceļo vēji caur sniegbaltiem paliem.
Vienam es pati kā medus un piens,
otram kā Līgo vakara smaržojošs siens,
trešajam spēku un Kurzemes spītu likt delnā,
ceturtam - baltu maizi zemē sēt melnā.
Dziesma pie dziesmas,
deja pie dejas,
svītra pie svītras,
pērle pie pērles.
/Dace Sadaka/

Dziesma pie dziesmas, deja pie dejas, vīle pie vīles, svītra pie svītras, pērle pie pērles... Mans tautas tērps? Man to ir veseli četri!
Pirmais - Ziemeļvidzemes - ar krāšņo Trikātas brunci, Bilskas kreklu un Smiltenes jostu. Šo es velku, kad man ir jābūt man pašai.
Otrais - Alsungas - as košajiem lillā brunčiem, pērļu apkaklīti un lielo trīsrindenes saktu. Šo velku, kad jāsmeļas suitu spēks un kurzemnieku spīts.
Trešais - Rīgas smalko dāmu tērps. Šo velku, kad klasiskās vērtības īsti nederēs, bet vajadzīga grācija.
Ceturtais - linu pelēkais, ar kuru var augstu lekt un brist pļavā Līgo svētkos.

   Interese par tautas tērpu man radās jau pamatskolā dejojot tautas dejas. Tobrīd neatbildētais jautājums bija - kāpēc gan vidzemē nav vainagu ar pērlēm?
Vēlākos gados nācās aizņemties tērpu te no viena, te no otra. Kora Juventus seno latgaļu tērps bija viens no maniem favorītiem, bet bija jau apncis mūžīgi pāršūt pogas un atliekt svārku malas. Bija skaidrs, ka uz 2008. gada Dziesmu un Deju svētkiem jāmeklē savs tērps. Manu Ziemeļvidzemes tērpu darināja Ārija Tomiņa no Valkas. Vainagu gan šuvu pati - tā es tiku pie kārotajām pērlēm.

   Mans tautas tērps ir visvairāk vilktais tērps manā garderobē. Ka nu ne - tas izmantots gan iedejojot pirmo Latvijas Prezidentūru Eiropas Savienībā, gan priecējot daudzus skatītājus dejojot kopā ar Briseles dejotājiem jau 10 gadus.

   Un tomēr jūtu, ka kaut kas pietrūkst, gribās kaut ko arī no Latgales. Būs! Skapī vēl vietas daudz!

Dace Kalniņa,Starp Valku un Briseli

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.