Lauma Tjuņina
Izkoklēju savu dziesmu,
birzmalē sēdēdama,
vēju matos ķemmēdama,
rudzupuķēs iemigdama.
Ne migu,
ne gulēju,
ne guru,
ne žēloju,
vien izkoklēju savu stāstu,
tēva sētu sargādama,
mātes dārzu laistīdama,
savu ceļu mērodama.
/Dace Sadaka/
Esmu sava tautas tērpa glabātāja un valkātāja trešajā paaudzē, un raibs bijis ceļš, ko manas dzimtas sievas ar to staigājušas. Tērps darināts Alūksnē un dāvināts manai mātes mātei saderināšanās svētkos 1938. gadā. Kara laikā vecāmāte, savu mazo meitiņu un arī tērpu līdzi ņemdama, aizbēga uz Vāciju. Vecāmāte bēgļu gaitas nepārdzīvoja, bet mantiniecei – manai mammai – tērpu tālāk glabāja audžumamma, ko pazinu kā savu vecmāmiņu. No viņas arī mans vismīļākais tērpa papildinājums – otrs īsais krekls, bēgļu nometnē izšūts no Amerikas humanitārās palīdzības linu maisa auduma. Ilgus gadus padusē vēl bija lasāms “U.S. Army”, tagad šie burti pavisam izbalējuši. Mana mamma tērpu daudz valkāja, mācoties Minsteres Latviešu ģimnāzijā, kur dejoja tautas deju ansamblī un dziedāja korī.
Kad tērpā beidzot ieaugu es, mana ģimene jau bija atgriezusies uz dzīvi Latvijā. Sākumā tērpu uzvilku tikai reizi gadā uz Jāņiem, un tikai pirms gadiem desmit, kad pa īstam sāku apjaust mūsu tautas kultūras dziļo nozīmi un neaizstājamo vērtību, kā arī iesaistījos folkloras kopā, sāku to valkāt daudz biežāk. Tagad ar savu dzimtas sievu tērpu esmu cieši saaugusi un uzvelku to latviskos svētkos un godos, kā arī koncertos, un ikreiz apzinos, ka man ir liels gods to valkāt.
No 1938. gada tērpa saglabājušies brunči, ņieburs, īsais krekls un cepure, kā arī mazā un lielā sakta. Interesanti, ka mana mamma jaunībā lielo saktu nēsāja, nevis lai sastiprinātu villaini, bet gan piesprauda pie ņiebura virs nabas – tāda neloģiska mode laikam bija ieviesusies no romantiskajiem brīvās Latvijas laikiem, līdzīgi kā prievīšu siešana ap kaklu. Īstas skaidrības man nav par šķērssvītrotā brunču auduma ģeogrāfisko piederību, jo ziņas avotos atšķiras – tas varētu būt cēlies no Rankas vai arī no Valmieras.
Lauma Tjuniņa,Valmierā.