Aija Ebdene

MANS ZEMGALES TAUTAS TĒRPS

Esmu dzimusi Pļaviņās, 1941. gadā. Kara notikumi noveda manus vecākus, vecvecākus un mūs 3 mazas meitenītes Vācijā. Tur uzaugu četrās bēgļu nometnēs, tajās kopā pavadot 16 gadus: Grēvene, Blomberga, Augustdorfa un Minstere. 1960.g. beidzu Minsteres Latviešu ģimnāziju – bēgļu nometnē.

Skolas laikā un labdarības vasaras nometnēs vajadzēja dziedāt, deklamēt – ja iespējams – tautas tērpā. Māte māsai un man centās kaut ko sagādāt; viņa prata labi šūt. No veca pagatavoja jaunu! Bēgļu nometnē bija pat veca šujmašīna. To glabāju vēl šodien, jo tā palīdzēja  mums izdzīvot. 

Mana Zemgales tautas tērpa pirmsākumi.  Ap 1970. gadiem mums Minsterē radās iespēja sūtīt saiņus uz Latviju. Manai mātei dzimtajā pusē bija palikusi māsa Olga.

Mūsu sainīšos drīkstēja ielikt tikai Maskavā stingri noteiktas jaunas lietas: piemēram audumu, dziju un ..., par to iepriekš Vācijā samaksājot nesamērīgi lielu muitu, kas bija paredzēta Maskavai. Olga šad, tad rakstīja, kas viņai vislabāk "palīdzētu", noderētu. Zinājām, ka pati samta jeb pana kleitu laukos nevalkās. Reizi par "vēlmju" piepildīšanu saņēmām Zemgales brunču audumu – mans tautas tērpa pamats. Un turklāt no dzimtenes radiem un dzimtās puses!

Māte uzšuva brunčus, arī sūnu zaļas krāsas ņieburu. Pogas – simboliski tuvas etnogrāfijas grāmatās redzētajām – no vācu veikala. Kāda Minsteres Latviešu (MLĢ) ģimnāziste no Zviedrijas man pārdeva labi  nostrādātu lina kreklu ar vienkāršu nebalināta lina diegu izšuvumu (baltais darbs).

Tai laikā Minsteres Latviešu ģimnāzijā mācījās un internātā dzīvoja kādas daudzbērnu ģimenes trīs atvases. Vecāki dzīvoja Dienvidvācijā. Viņu bērnus palīdzēja audzināt vientuļa, ļoti rosīga latviete Berta Slavinska. Viņa ne tikai maksāja uztura naudu jauniešiem, bet ziedoja arī MLĢ, draudzei un citiem latvietības uzturēšanai. Viņai nebija savas ģimenes. Maizes darbs: fabrikas strādniece, turklāt kliba invalīde. Brīvajā laikā: aust jostas, celaines, izšūt tautiskos kreklus, villaines u.c. Viņai darba netrūka – latvietes no ārzemēm pasūtināja viņas rokdarbus.

Astoņdesmito gadu sākumā  Slavinska man bija sarūpējusi visu vēl nepieciešamo Zemgales tautas tērpam: lielisku villaini ar celaini, smalki izšūtu baltā darba lina kreklu ar pašdarinātām diegu podziņām, skaistu jostu, pat sievas cepurīti ar zaļa zīda lakatiņu. Es atlīdzināju, ko man lūdza, bet tas nekad neatsvēra ieguldīto laiku, materiālu un skaistumu.

Daugavas Vanadžu Ziemassvētku tirdziņā Minsterē, ko rīkojām daudzu gadu garumā, biju nopirkusi pareizo saktiņu kreklam. Krustmāte Aija Pakule ASV man bija uzdāvinājusi Zemgales krelles. Viņa naktīs kopa birojus, pa dienu uzturēja latviešu grāmatu un rokdarbu galdu.

Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība 1984. un 1987. gadā rīkoja Dziesmu un Kultūras dienas Minsterē. Vadīju Informācijas daļu. Svinīgos sarīkojumos piedalījos tautas tērpā. 4500 tautieši ieradās no visas pasaules 1984.gadā, daudzi ļoti izcili gatavotos tautastērpos.

Berta Slavinska ir aizgājusi mūžībā. Viņas vēlēšanās bija: Lai tik nevienam nebūtu jāraizējas par viņas pēdējās atdusas vietu! Viņas pelni izkaisīti. Viņas piemineklis ir viņas labestība, mīlestība latviskam, mūsu tautiskā mantojuma kopšana un saglabāšana.

Ar lielu lepnumu valkāju savu Zemgales tautas tērpu un labprāt stāstu, kam par to varu pateikties. Manai mātei Elzai Lasmanei (1908–1982),  Bertai Slavinskai un krustmātei Aijai Pakulei.  Visas devušās trimdas aizsaules ceļos!

Pirms dažiem gadiem mantoju vairākus skaistus latviskus rokdarbus. Tos bija darinājusi mana Minsteres draudzene Rasma Herkentrupa, dzim. Kārkliņa, kura liktenīgi saslima. Daļa viņas dzīves ir atspoguļota tēva Valdemāra Kārkliņa sarakstītajā ar Silvijas Ābeles vārdu izdotajā grāmatā Daugavā iet ledus. Būdama uz slimības gultas, Rasma lika man atvest mirušā tēva – rakstnieka un tulkotāja  – grāmatas un savus rokdarbus. Starp tiem: smalki izšūti baltā darba Zemgales tautas tērpa lina krekla apkaklīte un piedurkņu daļas. Dāvanā arī Zemgales villaine un josta, kas bija padomju laika darinājumi. Dores veikals Kr. Barona ielā man uzšuva otru Zemgales kreklu, iestrādājot Rasmas Herkentrupas balto darbu daļas. Turpat pagatavoja jaunu ņieburu – mātes šūtais bija kļuvis par šauru.

Esmu pateicīga, ka man ir šādas "rezerves daļas". Villaines lietoju pie melnas kleitas operā, pat Latvijas krustmātes bērēs Stendē, jostas un linu kreklus līdzīgi, it sevišķi Jāņos ar gariem linu vai kokvilnas brunčiem.

Valsts svētku svinīgos sarīkojumos, prezidenta  Egila Levita inaugurācijā, Rīgas Latviešu biedrības 150. jubilejā un citos sevišķos gadījumos valkāju tautas tērpu. Un turpināšu to darīt.

Man īstenībā vajadzēja Krustpils tautas tērpu. To sapratu, kad pirmo reizi nonācu dzimtajā pusē pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Bet mātei trimdas laikā Vācijā nebija izvēles un materiālo iespēju.

Aija Ebdene, Mores iela 12-2, Riga LV-1034, [email protected],  + 371-29825822.