Vilis Daudziņš
Viss sākās 2013. gada Dziesmusvētkos. Nolēmām abi ar
Zani noskatīties svētku gājienu, stāvējām Lāčplēša un Brīvības ielu krustojumā
(ielas ar vēl zīmīgākiem nosaukumiem, protams, ir grūti atrast…)
Stāvējām un mājām garāmejošajiem dziedātājiem un
dejotājiem brīnišķīgos tautastērpos. Kādas krāsas! Kāda elegance! Un ar kādu
lepnumu vīri un sievas nesa savus tērpus! Trakoti sagribējās būt vienam no
viņiem. Stundas gāja, gājiens nebeidzās, mēs aizvien vēl mājām un tā pamazām
dzima doma, ka uz nākamajiem dziesmusvētkiem arī mums pašiem ir jātiek pie sava
tautastērpa.
Jāsaka, es vienmēr esmu raudzījies
uz latviešu vīru tērpiem ar zināmām aizdomām. Kā tas nākas, ka kungu tērps
vairumā gadījumu ir pelēks garlaicīgs mētelis, kamēr dāmas žilbina ar visbrīnišķīgākajiem
krāsu salikumiem!? Kāpēc Balkānos kungi var dižoties ar grezniem izšuvumiem,
krāsainiem pušķīšiem un sudraba apkalumiem, bet mūsējie tik aizsprauž cimdus
aiz jostas un tā tad arī visa rota.
Nolēmu
darīt galu šai netaisnībai un ķēros pie izpētes. Vispirms manu uzmanību piesaistīja suitu
novada tērps. Eleganti melns un svārku īsuma dēļ ļoti ērti valkājams. Aizbraucu
uz Alsungas muzeju, sāku jau domāt, kādas sleņģenes es varētu sev pagatavot, (es
gribēju atrast tādu tērpu, kuram metāla detaļas es varētu izgatavot pats), nofotografēju
pāris lieliskus paraugus valsts vētures muzejā, taču tad es pēkšņi sapratu, ka ar patikšanu
vēl ir par maz, - ne mazāk svarīga ir piederības sajūta vietai, no kuras ir
tavs tautastērps. Mani senči ir nākuši
no Rankas, Varakļāniem, Vārmes un Pušmucovas, bet, diemžēl, ar šīm vietām mani
nekas emocionāli nesaista,-nekādu dzimtas māju tur sen vairs nav. Esmu
rīdzinieks jau ceturtajā paaudzē. Ko darīt..?
Un tad es nolēmu, ka mans tērps būs
no tās Latvijas puses, kur nu jau 15 gadus ir mūsu lauku māja un, kur mēs
jūtamies ļoti labi, proti, no Valles. Nekāda specifiska šī novada vīriešu tērpa
nav, līdz ar to es biju diezgan brīvs savā izvēlē. Kopā ar mākslinieci Viju
Gobu darbnīcā “Muduri” izmeklējām visstilīgāko svārku un bikšu piegrieztni, un vienojāmies
par auduma toņiem.
Starp citu, biksēm ir samanāma franču modes ietekme. Jādomā, Napoleonam
atkāpjoties, vietējie razbainieki būs kādu sprancūzi noķēruši, izpurinājuši no
biksēm un nosprieduši, ka ir tīri labas…
Zābakus
pasūtīju darbnīcā “Elegants”, savukārt vestes audums nāk no veikala “Ticians”. Tā
ir mēbeļdrēbe no senas franču manufaktūras un, šķiet, ka vēsturiski ļoti
atbilstoša tai, kāda varēja būt mugurā turīgam19.gs. zemniekam.
Greznākais priekšmets tērpā ir zīļu josta,-
fantastisks meistares Māras Krieviņas rokdarbs. 18 000 pērlīšu! Tā ir precīza kādas Jelgavas jostas kopija.
(oriģināls atrodas valsts vēstures muzejā).
Un tavu laimi! Jostai bija sudraba sprādzes, līdz ar to es varēju īstenot
savu apņemšanos kādu detaļu tērpā pagatavot pats.
Ko lai saka, -esmu laimīgs! Pagaidām vienīgā reize, kad ar Zani uzvilkām
savus jaunos tērpus, bija dziesmusvētki,
bet gan jau dzīve piespēlēs vēl kādu iespēju.
Tiesa, izvairīties
no pelēkajiem svārkiem man tā arī neizdevās… Bet labi vien ir, - kā saka
Ziedonis – “pelēkais ir vissvarīgākā krāsa, viss kļūst skaists, tikai tad, ja
mani noliek blakus.”
Es sāku novērtēt pelēkā šarmu, jo, galu galā,
-elegance slēpjas detaļās.
