Līga Eglīte

Es apģērbu linu kreklu, mēļu svārku,
ko ar roku pieturēju -
lai soļi netinās,
lai kājiņas nepinās.
Smaga mana rotu nasta,
zila upju seģenīte -
cik diedama soli spēru,
tik skanēja sidrabiņš.

Basām kājām zemi svētu, tecēj' mans augumiņš,
kad es matus pīnē pinu, baltu ceļu mērodama.
Aiz sliekšņa gari galdi, linpelēki galdautiņi,
tur es gāju, tur tecēju,
tur maizīti raudzināju .
/Dace Sadaka/

   „Man mugurā ir linu krekls līdz zemei, gari svārki, ko ejot pieturu ar roku, lai vieglāk spert soli, smaga zila seģene un daudz rotu. Mati sapīti bizē, kājas basas. Ir vasaras nakts un pa smilšainu ceļu kopā ar vecmāmiņas māsu dodamies garām zemu guļbaļķu namu rindai, līdz apstājamies pie viena. Kāpju pāri slieksnim un tad dažus pakāpienus uz leju. Te ir gaišs, no rupji apdarinātiem veidoti plaukti, tajos vēderaini, gaišbrūni māla podi...” – tā savu tautastērpu nosapņoju agrā bērnībā. Vēl tagad, tikpat spilgti un krāsaini kā toreiz, atceros gan sapni, gan lina un vilnas pieskārienu ādai, zeltītas krāsas metāla aproces un kakla riņķus, un nepārstāju brīnīties par sižetu, kas nu nekādi nevarēja rasties piecgadīga bērna pieredzē.
Tomēr sapnim bija iemesls, jo iepriekšējās dienās šķirstīju pirmās brīvvalsts laikā izdoto brošēto sējumu „Latviešu literatūras vēsture” ar melnbaltiem seno rotu zīmējumiem. Tās bija Kārļu „Ainavās” arheologu atrastās 12.gadsimta latgaļu rotas un krāsains ielikums - rekonstruēts villaines attēls – zils, bārkstains, ar daudziem ugunskrustiem. Lasīt vēl nemācēju, vecmāmiņa pastāstīja, kas tur rakstīts. Atceros, ka viņa par šo Latvijas senvēstures liecību - villaini un rotām runāja ar sajūsmu, jo to laiku presē atradums bijis plaši aprakstīts kā īpašs notikums.
No vecmāmiņas mantoju 1934.gadā tapušo tautastērpu, ko vilku Jāņos un dziedot folkloras kopā, tomēr gribējās pavisam savu. Rūtotie Valmieras brunči bija nedaudz par īsu, veste par šauru - jutos no šī tērpa izaugusi.
   Padomju gados seno sapņu tērpu izgatavot bija ne tikai nereāli, bet arī neiespējami. Manas villaines prototips gaidīja zem zemes savu atrašanu, meistars pamazām krāja prasmes un dzīvoja ar domu par senču rotkaļu prasmīgā darba atdarinājumiem, bet es vēl nebiju gana zinoša dzīves skolā un vēsturē, gana prasmīga rokdarbos un gana cienīga nest tādu dārgumu.
   Ar skaisto sapni nodzīvoju līdz 1998.gadam, kad radās iespēja to realizēt. Soli pa solim, lēnām līdz gatavam tērpam 2000.gada janvāra vidū. Jau 90-to sākumā izmēģināju dziju krāsošanu ar augiem. Reizēm izdevās, reizēm nē, reizēm tā bija iesācējas veiksme. Pašmācības ceļā, pēc zīmējuma kādā žurnālā un tehniskajām skicēm Annas Zariņas grāmatā „Lībiešu apģērbs”, apguvu celaiņu aušanu.
   Arheoloģisko jeb seno latgaļu apģērba atradumus vispirms meklēju Cēsu muzejā. Krāsotu dziju svārkiem un kājautiem atvedu no Rūjienas. Vēsturniece Zigrīda Apala iepazīstināja mani ar kolēģi Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūta pētnieci Annu Zariņu, kura izvēlējās rekonstruējamo 11.gadsimta tērpu – Ģūģeru senkapos atrasto. Kāpēc tieši to? Gan tāpēc, ka tas nāk no viņas dzimtā Vaives pagasta, gan arī tāpēc, 90-tajos izpētīts, aprakstīts un publicēts.
   Ar rokām sašuvu linu kreklu, noaudu celu jostu, sietavas un kājautus sev un draudzenei, savukārt viņa auda svārkus mums abām. Apavus pēc „Rīgas zābaciņa” parauga sašuvu pati, arī ādas maciņu un naža maksti. Dažus gadus vēlāk apguvu adatas pinumu un tapa zeķes no dzijas, kas vērpta ar rokām.
   Krāšņo villaini ar „puķēm” stūros (tā to raksturoja vēsturniece Anna Zariņa) auda cēsniece Dagnija Kupče. Rūjienas zilā dzija jau kājautus aužot trūka pušu, villainei nācās meklēt izturīgāku. Simtiem ieaužamos vara gredzentiņus un spirālītes, divas saktas un divas aproces darināja rotkalis Daumants Kalniņš. Manam Ģūģeru prototipam bagātajā viņsaules pūrā līdz bija doti septiņi kaklariņķi un trīs vainagi. Gana smagi tādus noturēt, kur nu vēl nēsāt un dižoties. Es savam tērpam izvēlējos trīs dažādus kaklariņķus, bet villaines izmērus palielināju pēc sava auguma.
Sapnis piepildīts! Katru reizi tērpšanās ir rituāls ir kā pārtapšana un pāreja laikā un laikmetā. Un patiesi, valkājot sajūtas ir tās pašas, kas toreiz, senajā sapnī. Ar šo tērpu esmu gan sev, gan daudziem Latvijas iedzīvotājiem un citu zemju ļaudīm palīdzējusi labāk izprast vēsturi, meistaru spējas un iespējas, krāsu un materiāla izjūtu, maģisko domāšanu un reizē arī pati kļuvusi par vēstures daļu.
Mans nosapņotais tautastērps
Līga Eglīte,Cēsis

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.