Anda Duge

Vidzemi savu es satinu lakatā-
tajā ir viss -
balts bērzs, priedes, kas dejo
un aizmidzis pulkstenis.
Vidzemi savu es ieaudu
krupju spiedogu rakstos sniegā.
Tas nebija miegā!
Tur sačukstas sērmūkslis, Vidzemes elpa,
telpa ap mani,
kad debesīs dziesma par bezgalību snieg.
Balts liedags - tas aizved uz zāļu Līgo
caur ziemu, vasaras papardēm un sniegu
uz laiku, kad mana Vidzeme zied.

/ Dace  Sadaka/

   Doma par tautastērpu pamazām brieda reizē ar mani, tuvojoties nozīmīgai dzīves jubilejai.
Un tad, gatavojoties kārtējam ielīgošanas pasākumam 2016.gadā, kad pašai nebija jādejo un jātērpjas kolektīva tautastērpā, nonācu pie tradicionālas atziņas: man nav, ko vilkt mugurā uz Līgo pasākumu, lai gan mājās vasaras kleitiņas bija.
   Pēkšņi man “uzbruka” apziņa, ka esmu pietiekami nobriedusi un uz tik latviskajiem Līgo svētkiem turpmāk man piestāvētu un pašai labpatiktos ierasties savā tautastērpā. Uzreiz sapratu, ka tas būs Vidzemes tautastērps – esmu dzimusi un pirmos 14 gadus dzīvojusi Alūksnes rajona Alsviķu ciema Strautiņos, bet pēc tam 20 gadus manas mājas bija Valmiera. Lai gan jau 18 gadus dzīvoju Zemgalē, tomēr sevī jūtu vidzemnieci.
   Nu ko, daudz nedomāju, bet sāku meklēt tērpu šuvējas – protams, atradu. Sāku izvēlēties brunču audumu un vesti – protams, atradu visskaistākos! Un uz 2017.gada Līgo biju savā tautas tērpā! Sajutos vērtīga un biju lepna! Interesanti, ka vēl pirms tautastērpa man tika uzdāvinātas bordo pastalas no Lindas Leen sērijas. Pēdējā laikā Līgo naktis ir vēsas, tāpēc sapratu, ka vajag arī skaistu vilnas plecu lakatu. Arī to atradu visskaistāko!
P.S. Šīs vērtības atļāvu sev uzdāvināt vīram. Paldies viņam!
Anda Duge, Vilce