Daiga Martinsone
Ikkurai latvietei
savu latvju tautas tērpu,
kurā godus sagodāt,
dainu dainas izdainot,
baltu pienu māla krūkā smelt,
pilnu bļodu viras saimes galdā celt.
Zilā rudzu pļavā brienot,
vainadziņu kopā sienot,
Līgo dziesmas ieskandinot,
nopland sārtie pašuviņi,
baltie lina krūmainīši,
caurlielenēs tērptās kājas,
galvā kuska iestepēta.
Spēka vārdi rakstos likti,
skarbu domu neaiztikti.
/Dace Sadaka/
Stāsts sākas ar to, ka mana draudzene pateica stiprus vārdus: “Katrai latviešu sievietei kārtīgā mājā ir jābūt savam tautastērpam”. Viņa jau bija nopirkusi svārkus un pati izšuva blūzi. Tajā brīdī atcerējos, ka mūsu mājā jau ilgus gadus bēniņos stāv vīra vecmāmiņas kora tautastērps un devos to aplūkot. Kopā ar vīramāti, labu šuvēju, novērtējām, ka šo tērpu varētu restaurēt un ķērāmies pie darba tieši Jāņos. Es ārdīju, viņa pāršuva atbilstoši manam augumam, jau tad sajutu no šī tērpa nākošo enerģiju. Tas bija Rucavas novada tautastērps. Latvju rakstos izvēlējos vienu no Rucavas rakstiņiem un izšuvu aubi, uzadīju zeķes. Tērpu uzvilku uz skolas svinīgu pasākumu un publicēju fotogrāfijas. Tad saņēmu citas savas draudzenes, rucavietes komentāru: “Malacis, ka tu sakopi šo tautastērpu, tā tomēr ir daļa no identitātes, bet mans kā rucavietes komentārs, lai neiebrauktu auzās- aubi Rucavā pie tautastērpa nekad nenēsā, vislabāk pie šī komplekta nēsāt sarkanu lakatu ar rozēm un nāmatu. Nāmatu jeb galvas apsēju vari siet tikai tad , ja ir villaine.” Nu ko? Atliku savu skaisto aubi malā un izveidoju nāmatu ar sarkano lakatu. Lietojot šīs galvassegas, atkal sajutu īpašu enerģētiku. Te arī draudzenes padoms, kā siet nāmatu:” Uzliec to uz galvas tā, lai īsākais gals paliek uz kreisā pleca, otro stūri saloki tā kā garmošku 3 daļās, aptin pa priekšpusi ap zodu vienu reizi, otrā aplī pieturi aizmugurē pie auss un aptin ap pieri. Izveidojas it kā cilpa, pāri palikušo daļu no apakšas uz augšu izver, lai iznāk uz muguras šleife.” Te tiešām vajadzīgs palīgs, jo paši to izdarīt pagrūti.
Tautastērpa sastāvdaļu nosaukumi nāk no prūšu, lietuviešu un kursiskajām izloksnēm. Tie ir tiešām skaisti: krekli- krūmainis un perpečotais, zeķes- caurlielenes, lakats- kuska, seģenes- baltā villaine, mērģene un drābule, piespraudīte- kniepķens, sarkanā brunču mala ar stieplīti- pašuviņi, galvas auts- nāmats, sakta- bundulīne. Īsti spēka vārdi!
Patīk arī teika par sarkano krāsu šajā tērpā. Velns vārījis sarkano krāsu, pirmā pēc krāsas atsteigusies nīciete- tai tikuši visi brunči sarkani, otrā- bārtavniece- tai tikusi svārku mala sarkana. Kad atsteigusies rucaviete, krāsa jau bija beigusies, velns ar sarkanām rokām apķēris viņas krekla plecus un tik vien arī ir sarkanās krāsas tautastērpā- sarkani plecu rotājumi.
Savu tērpu uzvelku Dziesmu svētos, folkloras koncertos, svētku dienās un mājās , kad ir atbilstošs noskaņojums. Jūtu, ka tas iepriecina arī citus.
Daiga Martinsone, Skrīveri