Ieva Brinkmane
Sapnis par tautastērpu
Sapnis par pašai savu tautastērpu
man bijis sen – jau tad, kad piedalījos dažādos kultūras pasākumos, 3x3 nometnēs
un arī, pārstāvot savu valsti un kultūru ārpus Latvijas. Savulaik strādāju
starptautiskā organizācijā, kur kultūru dažādība bija viena no tās bagātībām. Notika
arī starpkultūru prezentācijas pasākumi, kur ar lielu prieku skatījos uz Āzijas,
Āfrikas vai Latīņamerikas valstu kolēģiem krāšņos tērpos. Ļoti vēlējos, lai kādu
dienu varētu līdzīgi parādīt savu - Latvijas tautastērpu.
Šis sapnis par
tautastērpu, dzīvojot Briselē, beidzot ir piepildījies. Gatavojoties valsts 100.
gadadienai, tika izveidots tautastērpu darināšanas meistarklašu cikls. Tā pamazām
tapa brunči, pastalas, krekls, cimdi, zeķes un ņieburs, utt. Dažas tautastērpa sastāvdaļas
vēl top – greznais vainags - un citas vēl tikai (tuvākajos) plānos – villaine. Vēlos
kreklam un brunčiem izšūt arī krāšņus izšuvumus, uzadīt sarežģītāka raksta
cimdus un krāsainas garās zeķes.
Tautastērpa veidošana ir ļoti
radošs un laikietilpīgs process. Liekas, ka esmu vēl tikai pašā sākumā, jo rodas
arvien jauni un jauni projekti, ko vēlētos realizēt – sarežģītāki raksti, jauni
materiāli un tehnikas, kas jāizmēģina.
Tautastērpa izvēle
Ceļš uz savu tērpu var sākties
ar dzimtas pētījumiem un bieži cilvēki izvēlas tērpu no savu senču novadiem. Izvēlējos
taisīt Nīcas tautastērpu un, lai arī sākotnēji tas bija instinktīvs lēmums,
pamatojoties tikai uz to, kas man patika vizuāli, vēlāk sapratu, ka šī izvēle
nav bijusi nejauša.
Mani senči (cik esmu spējusi
izpētīt) ir no Rīgas un Pierīgas – Jūrmalas, Skultes Zvejniekciema un Sēlijas
(Subates vai varbūt pat Lietuvas) un mammas mamma – no Krievijas (Latvijā nonākusi kara laikā kopā ar vācu armiju –
‘Kurzemes katlā’). Tomēr pavisam nesen uzzināju,
ka mana vectēva īstais tēvs, iespējams, ir bijis no Francijas (kas zina, varbūt
no Nicas….) – kāds Rīgā strādājošs franču dārznieks.
Nīcas tērps savā ziņā ir dažādu
stilu, materiālu un pat kultūru sajaukums – ar ietekmi no tuvās Lietuvas un arī
pa jūras ceļiem aizsniedzamās Igaunijas, ar materiāliem, kas ievesti no tuvākām
un tālākām vietām (pa jūras vai sauszemes ceļiem). Tas lieliski atspoguļo to kultūru
sajaukumu, kas ir manās asinīs un sajūtās.
Nīcas tērpa darināšana
prasa ārkārtīgu pacietību un meistarību, jo tas ir viens no sarežģītākajiem tērpiem.
Tas diezgan precīzi raksturo arī mani, jo nebaidos no izaicinājumiem un man piemīt
milzu pacietība un uzmanība. Un vēl, Nīca ir viens no tiem punktiem Latvijā,
kas no manas dzimtās pilsētas Rīgas atrodas vistālāk un savā ziņā ir vistuvākais
Eiropai, bet tomēr tik ļoti latvisks. Gluži kā es pati, pēdējos 15 gadus dzīvojot
Eiropā (Šveicē, Francijā un tagad Beļģijā), bet ar vienu kāju esot Latvijā, saglabājot
latvisko identitāti un pārstāvot to starptautiskā līmenī - nu jau pašas darinātā
tautastērpā.
Pirmo reizi tautastērpu
uzvilku 18. novembrī, uz mūsu rīkoto zibakciju Briseles ielās. Ar lielu lepnumu
un augsti paceltu galvu gāju pa Briseles ielām pašas darinātā tērpā un ziņkārīgajiem
garāmgājējiem un tūristiem stāstīju, ka esmu no Latvijas un šodien mēs svinam
valsts 100. gadadienu. Tā patiešām bija ļoti īpaša sajūta, prieks un lepnums. Mana
draudzene, pēcāk skatoties 18. novembra bildes, teica - tu tajās staro. Atbildēju, ka nudien tā bija
fantastiska un ļoti saulaina diena. Bet draudzene skaidroja – nē, tu pati šajās
fotogrāfijās staro no prieka un lepnuma, nevis saulē.
Manas vecvecmammas Alvīnes
adītie cimdi (nav gan īsti no Nīcas, jo vecvecmamma bija no Smārdes/Jūrmalas).
Tie nav vienmēr bijuši manā īpašumā, saņēmu tos pūrā pavisam nesen, kad,
ciemojoties pie vecmammas, stāstīju par tautastērpa darināšanu. Viņa man iedāvināja
savas mammas adītos cimdus, kurus bija īpaši rūpīgi glabājusi – tie izskatās kā
vakar adīti. Tā negaidīti saņēmu šos skaistos cimdus, kurus nu glabāšu kā īpašu
dārgumu.