Ieva Brinkmane

Sapnis par tautastērpu

   Sapnis par pašai savu tautastērpu man bijis sen – jau tad, kad piedalījos dažādos kultūras pasākumos, 3x3 nometnēs un arī, pārstāvot savu valsti un kultūru ārpus Latvijas. Savulaik strādāju starptautiskā organizācijā, kur kultūru dažādība bija viena no tās bagātībām. Notika arī starpkultūru prezentācijas pasākumi, kur ar lielu prieku skatījos uz Āzijas, Āfrikas vai Latīņamerikas valstu kolēģiem krāšņos tērpos. Ļoti vēlējos, lai kādu dienu varētu līdzīgi parādīt savu - Latvijas tautastērpu.

Šis sapnis par tautastērpu, dzīvojot Briselē, beidzot ir piepildījies. Gatavojoties valsts 100. gadadienai, tika izveidots tautastērpu darināšanas meistarklašu cikls. Tā pamazām tapa brunči, pastalas, krekls, cimdi, zeķes un ņieburs, utt. Dažas tautastērpa sastāvdaļas vēl top – greznais vainags - un citas vēl tikai (tuvākajos) plānos – villaine. Vēlos kreklam un brunčiem izšūt arī krāšņus izšuvumus, uzadīt sarežģītāka raksta cimdus un krāsainas garās zeķes.

Tautastērpa veidošana ir ļoti radošs un laikietilpīgs process. Liekas, ka esmu vēl tikai pašā sākumā, jo rodas arvien jauni un jauni projekti, ko vēlētos realizēt – sarežģītāki raksti, jauni materiāli un tehnikas, kas jāizmēģina.

   Tautastērpa izvēle

   Ceļš uz savu tērpu var sākties ar dzimtas pētījumiem un bieži cilvēki izvēlas tērpu no savu senču novadiem. Izvēlējos taisīt Nīcas tautastērpu un, lai arī sākotnēji tas bija instinktīvs lēmums, pamatojoties tikai uz to, kas man patika vizuāli, vēlāk sapratu, ka šī izvēle nav bijusi nejauša.

Mani senči (cik esmu spējusi izpētīt) ir no Rīgas un Pierīgas – Jūrmalas, Skultes Zvejniekciema un Sēlijas (Subates vai varbūt pat Lietuvas) un mammas mamma – no Krievijas (Latvijā  nonākusi kara laikā kopā ar vācu armiju – ‘Kurzemes katlā’).  Tomēr pavisam nesen uzzināju, ka mana vectēva īstais tēvs, iespējams, ir bijis no Francijas (kas zina, varbūt no Nicas….) – kāds Rīgā strādājošs franču dārznieks.

Nīcas tērps savā ziņā ir dažādu stilu, materiālu un pat kultūru sajaukums – ar ietekmi no tuvās Lietuvas un arī pa jūras ceļiem aizsniedzamās Igaunijas, ar materiāliem, kas ievesti no tuvākām un tālākām vietām (pa jūras vai sauszemes ceļiem). Tas lieliski atspoguļo to kultūru sajaukumu, kas ir manās asinīs un sajūtās.

Nīcas tērpa darināšana prasa ārkārtīgu pacietību un meistarību, jo tas ir viens no sarežģītākajiem tērpiem. Tas diezgan precīzi raksturo arī mani, jo nebaidos no izaicinājumiem un man piemīt milzu pacietība un uzmanība. Un vēl, Nīca ir viens no tiem punktiem Latvijā, kas no manas dzimtās pilsētas Rīgas atrodas vistālāk un savā ziņā ir vistuvākais Eiropai, bet tomēr tik ļoti latvisks. Gluži kā es pati, pēdējos 15 gadus dzīvojot Eiropā (Šveicē, Francijā un tagad Beļģijā), bet ar vienu kāju esot Latvijā, saglabājot latvisko identitāti un pārstāvot to starptautiskā līmenī - nu jau pašas darinātā tautastērpā.

 Pirmo reizi tautastērpā

   Pirmo reizi tautastērpu uzvilku 18. novembrī, uz mūsu rīkoto zibakciju Briseles ielās. Ar lielu lepnumu un augsti paceltu galvu gāju pa Briseles ielām pašas darinātā tērpā un ziņkārīgajiem garāmgājējiem un tūristiem stāstīju, ka esmu no Latvijas un šodien mēs svinam valsts 100. gadadienu. Tā patiešām bija ļoti īpaša sajūta, prieks un lepnums. Mana draudzene, pēcāk skatoties 18. novembra bildes, teica -  tu tajās staro. Atbildēju, ka nudien tā bija fantastiska un ļoti saulaina diena. Bet draudzene skaidroja – nē, tu pati šajās fotogrāfijās staro no prieka un lepnuma, nevis saulē.

 Detaļa

  Manas vecvecmammas Alvīnes adītie cimdi (nav gan īsti no Nīcas, jo vecvecmamma bija no Smārdes/Jūrmalas). Tie nav vienmēr bijuši manā īpašumā, saņēmu tos pūrā pavisam nesen, kad, ciemojoties pie vecmammas, stāstīju par tautastērpa darināšanu. Viņa man iedāvināja savas mammas adītos cimdus, kurus bija īpaši rūpīgi glabājusi – tie izskatās kā vakar adīti. Tā negaidīti saņēmu šos skaistos cimdus, kurus nu glabāšu kā īpašu dārgumu.