Ingūna Kvēpa

Tur, debesīs mākoņu šķiltavas uzšķiļ vēju.
tik klusu, cik kaķpēdiņām nopaijāta pļava paliek
pēc aizvakardienas klusēšanas,
kad rokas kā tītavas darbus kamolā satīt steidzās,
kad ezers līgani ielūdza upi ciemā,
kas gadu simteņos steigdamās neizbeidzās.

Mežs, klusēdams pretī pa takmalu dodas un lūdz ienākt-
zaļajā Paradīzē, pasaules malā,
dzīves pašā vidū.
/Dace Sadaka/

   Mans tautastērpa stāsts nav nemaz tik ātri izstāstāms. Neesmu dejotāja, bet dziedātāja gan, un savulaik Dziesmusvētku estrādē dižojāmies Saldus novada tērpos. Bet vienmēr gribēju kaut ko pati savu, vidzemniecisku - mans paps nāk no Cesvaines, skaistākās bērnības atmiņas saistās ar turieni. Savukārt mammas senči ir no Pierīgas vācu sīkzemniekiem. Kad 1990.gadā ar vīramāti bijām Brīvdabas muzeja gadatirgū, uzmanību piesaistīja skaists zilizaļidzelteni strīpots brunču audums - tādu nekad nebiju redzējusi tautiskos audumos, likās tāds nelatvisks, bet tik ļoti mans - zila un zaļa ir manas mīļākās krāsas. Pateicu to arī skaļi, un aizvainoju pašu audēju, kas diezgan pikti atbildēja - kā nu nav latvisks un tautisks, ja no vecāsmātes rakstu paraugiem noskatīts! Prasīju - kur tad tādas krāsas valkātas? Viņa pavisam nicīgi mani noskatīja un teica - es jau tāpat nezināšot, esot tāds mazs miestiņš dziļi Vidzemē. Nelikos mierā un prasīju - kur tad? Nu - Cesvaine, vai tad es to vārdu maz kādreiz esot dzirdējusi? Mums ar vīramāti tas bija kā zibens spēriens. Cesvaine! Manējā! Vīramāte uzreiz teica, ka dāvinot man to audumu kā paldies par mazdēliņu. Uz vārdadienu viņa man iedāvināja arī Latviešu biedrības namā pirktos atjaunoti izdotos "Latvju rakstus", lai varu sameklēt, kas vēl pie brunčiem vajadzīgs. Uzzinot par manu ideju, Cesvaines vecmāmiņa atcerējās, ka viņai kaut kur skapjaugšā noglabāta viņas vecāsmātes austa pelēka vilnas drēbe, tai vajadzētu būt villaines lielumā. Lai gan ne īsti tik balta, cik vajadzētu, bet toties ar tādu vēsturi - ņēmos to izšūt, cik nu pēc Latvju rakstu zīmējumiem varēju atšifrēt. Klāt piešuvu un krustdūrienā izšuvu baltu linu kreklu, priekšautu (bez tā Cesvainē sievas neesot gājušas tālāk par mājaspriekšu) un galvaslakatu, izadīju raibas zeķes un aizlienēju pastalas - jau pēc mēneša mans tautastērps bija gatavs. Ar laiku pirmās zeķes noplīsa, izadīju jaunas un Ogres meistaram pasūtīju pastalas (sagrēkoju un izvēlējos tās tumši zilas). Gadatirgū pie rotkaļiem nopirku saktiņas un gredzenu bronzā, neapstrādāta dzintara krelles mantotas no manas vācu omas. Nu mans tautastērps ir gandrīz pilnībā nokomplektēts, vēl tikai veste jāuzšuj. Ja pietiks laika un spēka, ļoti gribētu arī savus brašos dēlus ietērpt tautastērpos, vismaz baltus linu kreklus izšūt.

   Cesvaines raibie brunči toreiz, 1990.gadā, bija mīlestība no pirmā skatiena, tiem sekoja “Latvju raksti” –  tur Cesvainei veltīta vesela nodaļa. Izņemot audumu, pastalas un rotas , viss pārējais – šūšana, izšūšana, adīšana – ir manas iztēles, roku un sirds darbs, darinot tikai manu tautas tērpu. Tas, protams, neatbilst retajiem līdz mūsdienām muzeju fondos saglabātajiem paraugiem, krāsas par spilgtu un rakstos par daudz krustdūriena, bet es taču esmu latviete - vai tad nu nevaru salikt kopā rakstus un krāsas pēc sirds patikas. Vai tiešām pirms pārsimts gadiem kāds noteica un pārbaudīja, kādās drānās latviešiem ģērbties? Vai visas meitas šuva tērpus ar vienādiem rakstiem un vienādās krāsās? Vai toreiz cilvēki bija savādāki un negribēja padižoties ar savu prasmi, gaumi, čaklumu, rocību, izrādot to savā mājā un sētā, un arī savā goda tērpā?

Ingūna Kvēpa,Ikšķiles novads