Ilvija un Mārtiņš Ķurbes

Mana Zemes smarža
ir priežu dzintarā samirkusi rudzu vārpa.
Manas Zemes elpa vaļojas
balota krekla smeldžotās apkaklītes krokās.
Tās ir tavas rokas,
kas Zemes spēku manējās liek,
Tās ir tavas acis,
kas debesīs no zemes
drupačām caur mani
pa laika trepēm tiek.

Lielvārdi vainagā rakstu,
dziesmai sanot,
kā priežu sils pēc vasaras vējiem san.
Tā ir dziesma no Zemes,
no rožu skarām ,
kas caur tevi manī ik rudeni skan.
/Dace Sadaka/

   Mans tautastērps nāca lēnām. Jau vidusskolā zināju, ka man būs savs tērps, tikai vajadzēja sajust kurš ir MANS, tas īstais. Dziedot korī Ausma ļoti patika kora Lielvārdes tērps, jau toreiz es pašuvu savu Lielvārdes vainadziņu pie tērpa. Vēlāk, kad kora gaitas pārtraucu, tērps bija jāatdod, bet mans šūtais vainadziņš joprojām saglabājies. Ar laiku tā visa sāka pietrūkt... Līdz mamma no skapja izvilka vecmāmiņas suitu tērpa kreklu, ar grezni izšūtām aprocēm un jautāja, vai to vēlos glabāt? Esot vēl bijusi skaistā smeldžotā apkaklīte (to gan mamma nezin kur palikusi), bijuši sarkani brunči, kurus vecāmāte izārdījusi, kad atgriežoties no Sibīrijas, esot bijis no kaut kā jānoada bērniem džemperi. Un tad es sapratu, ka man IR jāizveido savs tērps, kas būtu piemiņa manai vecmāmiņas dzimtai, piemiņa manai mammai par to, ka, tajā bargajā 1949. gada martā, tika izrauti no savas dzimtās vietas... Es zinu, ka manī plūst suitu asinis un man būs savs suitu tērps. Pirmais, ko pati darināju, bija smeldžotā (pērļotā) apkaklīte un pārējais sāka padoties pamazām pats no sevis, it kā tam tā būtu bijis jābūt. Tika braukts uz muzejiem, pētītas grāmatas, jo gribējās, lai tērps atbilstu visiem parametriem.      Brunčaudumu un villaines gan man auda ģimenes draugi un paziņas. Mēlenei metāla kareklīšus darināja dēla tuvs draugs. Pārējo gan šuvu, izšuvu, tamborēju pati. Raibās krāsainās zeķes pieteicās noadīt mamma, viņa man liela rokdarbniece un nu jau man ir kādi 5 pāri. Un tad vēl tā varenā suitu sakta - divrindene! To kad uzliek, ir tāda aizsardzības sajūta! Kamēr pētīju un darināju savu tērpu arī vīrs tika "saindēts" ar to visu. Jo arī viņam ir tuvs viss latviskais. Sākām spriest kāds varētu būt VIŅA tērps. Vīrs gribēja skaistu ar izšuvumiem un izpētot tautastērpu grāmatas, sapratām ka viņam tuvs ir tas pats suitu vīru tērps. Nolēmu, tad arī darināšu savam vīram to grezno ar izšūto krūts daļu Rendas novada kreklu. Vīrs saka, ka šajā kreklā, stāja kļūst staltāka un varot sajust rakstu enerģiju. Sevišķi lepns viņs ir par cepures kranci, kurš darināts no īstiem zirga astriem un pērlītēm. Tērpa darināšanas laiks ir tik aizraujošs un piepildīts process. Iemācījos jaunas rokdarbu tehnikas, kā celošana, pīšana. Vecāsmātes kreklam laiks "atpūsties", tādēļ pašlaik tiek izzšūts jauns suitu krekls. Tautastērpa darināšana nebeidzas!

Ilvija un Mārtiņš Ķurbes,Iecava