Nina Zole
Dzīvojot tālā svešumā - Bonegillas nometnē Austrālijas laukos- ilgus gadus, reti satikām citus tautiešus. Bet vecmāmiņa (ģimenes galva) un vecāki nodrošināja, ka turējām Latviju ļoti pie sirds. Nobeidzot skolu, man dāvināja grāmatu ar veltījumu: "Paldies par labo mācīšanos, par godu Latvijai, svētību Tev pašai un prieku vecākiem".Dzīves ceļš par skolotāju, aizveda mani uz Eiropu, kur nostrādāju ilgus gadus. Iestājos dziedāt Briseles Latviešu Korī, par ko pateicos Gitai. Kad koris gatavojās piedalīties Dziesmu svētkos 2008. gadā, man tautas tērpa nebija. Mamma domāja man izšūt kreklu un izadīt zeķes, bet pietrūka laika. Tomēr situāciju izglāba viņas draudzene un uzdāvināja man savu tautas tērpu. Tā es tiku pie skaista ņiebura un krekla. Brunči arī, tikai tie nebija no vecāsmātes novada, kā gribēju. Bet atkal viss atrisinājās: no Rīgas pasūtīju pareizos Zemgales brunčus, tāpat kā jostu, villaini, galvaslakatiņu un zeķes. Un dāvātos brunčus uzdāvināju tālāk labai draudzenei, kurai tie noderēja.Mans tautas tērps, ko es velku svētkos un ir skaistās zemes krāsās, dod man laimīgu, mierīgu sajūtu, kas mani vieno ar vecmāmiņu, vecākiem un Latviju.Nina Zole,Brisele |