Gita Andersone

Tu un es - divas vējainas pasaules,
divi pēc lietavām piloši jumti,
divas rudenī skrejošas lapas, kas dejo
bez mūzikas,
baltajām zeķēm rakstus ievelkot
kļavlapu zīdā
no rokas rokā, no skata skatā, no vēja vējā.
Simts,
tikvien kā simts snigušu krāsainu dienu valgu,
kas sasien un sapin svētkus ar rudens putniem
un samtainu acu skatu.

Divpadsmit balti krekli,
galdainie brunči pļavmalē dej
pirms kļavlapu krokas
kā rūgtenu vīnu laiks zaļsūnu krūkā lej
un skaita vēja elpu
līdz simtam un mazliet vēl..
/Dace Sadaka/

Nāku no ģimenes, kurā ne ar mūziku, ne tautastērpu nav bijusi saistība. Bet šīs lietas mani ir valdzinājušas jau no mazotnes, kad no visām pieejamām rotaļlietām man vajadzēja tieši lelli Baibu Bārtas tautastērpā. Tāpat kokle atrada mani un nu jau esam kopā uz mūžu. Pati uz savu tautastērpu intuitīvi esmu gājusi jau kopš desmit gadu vecuma, kad radās pirmā doma par Bārtas krekla izšūšanu darbmācības stundā. Biju pat atradusi vecā žurnālā Bārtas krekla shematisko zīmējumu. Toreiz gan nesanāca, jo nokļuvu slimnīcā, bet vēlāk iemācījos gan kreklus izšūt, gan pērļu vainagus, gan zeķes uzadīt un pat aust iemācījos. Tautas tērpa nēsāšana man vienmēr ir lieli svētki. Tie ir gan manas latviskās identitātes apliecinājums, gan saikne ar manām saknēm, tādēļ pret tā komplektēšanu un nēsāšanu vienmēr attiecos ar lielu bijību. Nesot tērpu vienmēr gribas iet mazliet staltāk, smaidīt vairāk un izdzīvot sajūtu – Es esmu! Savukārt tērpa detaļu darināšana katru reizi ir kā neliels izaicinājums, kam labprātīgi ļaujos. Tas vienmēr ir interesanti un sniedz gandarījumu. Esmu dzimusi Rīgā, bet mana tēva vecvecāki nāk no Zemgales. Tāpēc arī radās doma par Zemgales tērpa darināšanu man un manis vadītajam koklētāju ansamblim. Sākumā tapa galdainie brunči, kas tika izgatavoti pēc kādā pūra lādē atrastas mazas auduma strēmelītes parauga. Visām manām audzēknēm – koklētājām ir manis darināti Zemgales krekli un mazajām meitenēm arī galdainie brunči. Kopā būs jau kādi 12 krekli un šobrīd top trīspadsmitais. Arī mana tērpa krekls un vainags ir pašas darināts. Interesanti bija arī ar zeķu tapšanu, jo novadu burtnīcā ievietotās zeķes apraksts ir kļūdains un visu laiku pazuda valdziņi, nācās pašai atrisināt zeķes raksta mīklu. Savā pašizglītošanās ceļā sastapu lielisko audēju Māri Maniņu, kurš man uzauda vienus no sarežģītākajiem un krāšņākajiem latvju brunčiem - Zemgales brunčus ar augu rakstu motīvu. Smalkās linu zeķes gan Polijas koncerttūres laikā aizceļoja, bet, ja jau uzadīju vienas, uzadīšu arī otras, tikai sākumā krekli jāpabeidz, lai manas meitenes var mirdzēt tautastērpos arī Latvijas 100gades Dziesmu svētkos. Ar savu tautastērpa komplektu 2013. gada Dziesmu svētku tautastērpu skatē ieguvu 1.vietu.

Gita Andersone,Krogsils