Arta Puķīte

Darbiņš - mans tikumiņš -
tā kā kamols ritinās -
pa dzīvīti, caur dzīvīti,
apkārt manu tēvzemīti.

Dziesma - mana māmuliņa,
mani dižu audzināja -
no rītiņa, vakarā
saules dārza vidiņā.

Nīcā mana tēva sēta,
mātes rožu seģenīte.
Nīcā steidzu baltas zeķes
mēnesnīcā darināt.
/Dace Sadaka/

   Mans tautas tērps. Mans mantojums.

   Šie skaistie Nīcas sarkanie tautas tērpa brunči ir ar bagātu dzīves pieredzi un tagad tie nonākuši manā īpašumā.
Savulaik Kurzemes puses rakstniece Aina Pāvulīte rakstījusi: „… ja ir runa par tradīcijām, tikumu un arī par darbu, kurš padarāms godam, tad visam jānorit kā pieņemts.” To zināja arī šo brunču saimniece Margrieta Ķude (dzimusi Laure 1919.gadā, dzīvojusi Nīcas pagastā). 1943.gadā Kurzemes piektajos novada Dziesmu svētkos rīcības komisija piešķīra atzinības rakstu un balvu Margrietai par viņas Nīcas tautas tērpu. Tērpu bija darinājusi Margrietas māmiņa Anna Laure. Pirms vairākiem gadiem Margrieta atdāvināja tautas tērpu savai māsas meitai – skolotājai, Nīcas etnogrāfiskā kolektīva vadītājai, manai vecmāmiņai Mirdzai Pabērzai, kura 2008.gadā Rīgā, piedaloties saglabāto tautas tērpu skatē, ieguva atzinību un vecmammas vadītais Nīcas etnogrāfiskais kolektīvs tajā pašā gadā Dziesmu svētku laikā saņēma pirmās pakāpes diplomu. Šobrīd šis senais, godalgotais Nīcas tautas tērps ir manā lolojumā.
   No vecmāmiņas esmu pārmantojusi bildē redzamos Nīcas brunčus un blūzi. Ir arī veste, zīļu vainags un aube. Veste un kurpes ir aizlienētas. Vecmammas veste par lielu, bet plānoju to piešūt savam augumam. Zeķes esmu piepirkusi.
   Nīcas tautas tērpu vilku jau agrā bērnībā. 1995.gadā piedalījos Dziesmu un deju svētkos, sākumskolā dejojot tautas dejas, kur kolektīvu vadīja mana vecmāmiņa Mirdza Pabērza. Atceros kā Dziesmu un deju svētku gājienā gāju blakus Nīcas vidusskolas karogam ar augsti paceltu galvu, smaidot un mājot ielas malās sanākušiem skatītājiem. Manī tas radīja lielu satraukuma un laimes sajūtu. Jau vairākus gadus dziedu sieviešu korī „Aija” un tērpjos šai skaistajā Nīcas tautas tērpā. Mani sarkanie brunči atkal griežas un zīļu vainags spīguļo.
   Neviens apģērbs nedod tādu gandarījuma sajūtu kā tautas tērps. Katra reize to uzvelkot ir neizsakāms prieks.. Tie ir svētki. Skaistums. Lepnums. Spēks.
   Manā ģimenē jau sen saka, ka manī ir stiprs manas vecmāmiņas Mirdzas tautas tērpa nešanas gēns. Jā! Un es lepojos ar to!
Un zinu, ka arī mana vecmāmiņa no debesu maliņas noraugās uz mani, seko manām gaitām un lepojas ar mani…
Arta Puķīte,Liepāja

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.