Elīna Skudra

Kailu koku zaru stīgas
meklē savas puķu bezdelīgas.
Viss elpo vēja smalko dvesmu,
kā sniega roze rudens dārzā esmu.
Tur rakstus sasien
baltais lina piliens,
kur vasarās aiz sētas smaržo
zāļu smalkais siens.
Tik viegli soļos ieskan dienu ritmi,
pirms savu puķu vainadziņu
laiks naktij zāļu zārdos
rāmi sargāt liek.

/Dace  Sadaka/

   Kopš bērnības vienmēr esmu sapņojusi par savu tautastērpu. Man tas bija svarīgi, jo vairākkārt esmu pieredzējusi to neparakstāmo kopības sajūtu, ko sniedz dziedāšana korī un Latvijas vārda nešana pasaulē. Vienmēr atcerēšos ar kādu lepnumu vilkām skaistos tautastērpus un dziedājām skanīgākās latviešu koru dziesmas starptautiskos konkursos, pārsteidzot skatītajus ne tikai ar izcilu muzikālo sniegumu, bet arī uzrunājošu vizuālo tēlu. Īpaši tagad, kad ir bijusi iespēja daudz ceļot un iepazīt citas kultūras, daudz spēcīgāk apzinos latvisko dzīvesziņu un mūsu pašu kultūras bagātības un arvien vairāk gribās atrast veidus, kā atspoguļot un runāt par mūsu latvisko mantojumu un tradīcijām. Lai sapnis par savu tautastērpu piepildītos, izvirzīju konkrētu mērķi – līdz savai 30 gadu jubilejai varēšu ar tādu lepoties! Nākošais gads man ir īpašs, jo martā ir mana apaļā jubileja un Latvijas Simtgades Dziesmu un Deju svētkos varēšu uzvilkt savu Sakas novada tautastērpu.
   Jāsaka, ka Sakas novads nav mans dzimtais, jo pati esmu rīdziniece un manu vecāku dzimtā puse ir Vidzeme. Tomēr mani tik ļoti uzrunāja Sakas tautastērpa zilie brunči un baltā villaine ar izrakstītām malām, un pērlītēm izšūtais meitas vainags, ka uzreiz zināju, ka šis ir latviešu tautastērps, ko vēlos nēsāt svētku reizēs. Tā kā vīra dzimta ir kurzemnieki, tad mierīgu sirdi sāku interesēties un veidot savu tērpu. Šajā procesā man daudz palīdzēja atsaucīgās dāmas no tautas tērpu centra "Senā klēts", kuras izstāstīja, parādīja un piemeklēja nepieciešamos meistarus, kas palīdzēja darināt ne tikai villaini un sievas galvassegu, bet arī Sakas kreklu, kuram plecu daļas tika bagātīgi izšūtas ar latviskām zīmēm baltos, zilos un sarkanos toņos. Meitas vainagu, lai arī esmu jau precējusies, tomēr pasūtīju pie amatnieces Rīgā, kurai šo prasmi iemācīja vecmāmiņa, bet metāla sleņģeni un Kurzemes saktu, kas vēl ir procesā, pie talantīga amatnieka Liepājā. Sakas novada brunčus, kuriem ir savs unikāls raksts, saņēmu no savas vecmāmiņas, bet blūzes mazo saktu atradu antikvariātā. Beigās izrādījās, ka tas ir smalks rotkaļa Tālivalža Kivlenieka veikums, kas atceļojis no Toronto.

   Man ir patiess prieks, ka tagad man ir savs latviešu tautastērps, ar kuru lepoties un kuru nodot nākamajām paaudzēm. Tā ir vērtība, kura nezūd un kuru novērtēs, kamēr vien mēs pastāvēsim!

Elīna Skudra,Rīga

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.