Ilze Eriņa

Es mazdrusciņ sevis gribu atstāt,
savai zemei dāvināt.
Es mazdrusciņ sevis gribu atdot
savai dzimtai saknes spodrināt.
Es mazdrusciņ gribu stellēs,
dziesmu notis darināt,
brunčiem rakstus zīlējot,
dienu baltu mazgājot.
Vien mazdrusciņ dziju kārtas
tērpa joslās ielocīt,
lai ir gaismas skala galā,
baltu sauli samanīt.

/Dace Sadaka/

   Mans tautas tērpa stāsts ir aizsācies diezgan sen. Ar katru dziesmu svētku košo gājienu, kuru vienmēr skatījos mājās pa televizoru, ar noslēguma koncertiem, kurš dažreiz bija Mežaparka estrādē, bet citreiz televizorā. Atceros visas tās sajūtas un ilgas būt tur Rīgā, kopā ar visiem. Sāku dziedāt korī un pagājušos dziesmu svētkos izbaudīju gan mēģinājumu grūtumus, gan svētku gājiena burvību, gan noslēguma koncerta pacēlumus un kritumus. Viens sapnis bija piepildīts un gatavojamies simtgades koncertam. Pirms diviem rudeņiem uzdzirdēju par Sarkaņu amatu skolas audējām un nolēmu pamēģināt sev uzaust tautisko jostu. Iepatikās. Nu bija josta, jādomā par brunčiem. Palasīju grāmatas, paklausījos gudros cilvēkos un ķēros pie aušanas, pēc sajūtām, pēc savas saprašanas. Tas mēnesis bija kā meditācija. Kā sēdos stellēs, tā aizmirsos. Septiņi metri - neticēju, ka esmu to paveikusi. Sapratu vienu, aužot galvai jābūt brīvai, bez darba problēmām, bez liekām, nevajadzīgām domām, lai audums būtu bez kļūdiņām. Tikai ar prieku un siltumu. Tā tapa mani brunči, vedeklai un mazmeitiņai, kā arī veste man. Meita, dzimusi Madonā, izvēlējās sava novada tautastērpu, kuru šoziem noaudīšu, līdzko tikšu stellēs. Vēl jau darba daudz, meitas brunči un vestīte, vedeklai vestīte, blūzes, vainadziņi. Bet man patīk. Pat ļoti. Un zinu, mēs visas dzimtas sievietes Dziesmu svētku gājienā iesim kopā savos tautastērpos. Un ne tikai gājienā... Es mazdrusciņ sevis gribu atstāt saviem mīļajiem, savai zemei... Es mazdrusciņ sevis gribu dot... lai labāki esam, lai mīlētu vairāk, lai dzīvotu laimīgāk...

Ilze Eriņa,Ērgļi

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.