Kristīna Lange

   Mans tautastērps, zibinādams savas sudraba, no omītes mantotajiem Ulmaņlaika divlatniekiem kaltās saktas, raugās kā jautādams: "Kāpēc Tu izraudzījies tieši mani, ja Tavas dzimtas saknes meklējamas Liepājas pilsētā un  Latvijas Lietuvas pierobežas ciemā? "Ko lai es Tev atbildu, mans Virgas tautastērp? To, ka līdz brīdim, kad ieraudzīju Tevi bildē, man pat jausmas nebija, kur Latvijas kartē paslēpies Virgas ciems? Ar saviem egļu tumši zaļajiem un sudraba lentēm rotātajiem brunčiem Tu grozies pārējo Dienvidkurzemes ciemu vidū, gribēdams būt tuvāk Bārtai nekā pārejām Dienvidkuzemes māsām. Manai omītei no tēva puses un opītim no mātes puses – viņiem abiem bija tik ausīm jancīgi skanoši dienvidkurzemnieku uzvārdi, ka varbūt tomēr Tu nebiji mana nejaušā izvēle. Sākumā gan bija tik tās sudraba lentes, pēc tam no Francijas atsūtīja brunču audumu un  apakšmalas lentu izšuvu Tev ar rokām. Tu izskatījies vareni, tikai nebija Latvijas sajūtas. Neko darīt – nācās pētīt vēstures arhīvus, lai saprastu, ka gan Tu deviņpadsmitajā gadsimta esi ticis pie tik krāšņas apakšmalas lentes. Vai tik Tev to nebūs atvedis Joske savos Skroderdienu ratos no Leišmales? Divdesmit pirmajā gadsimtā lente atceļoja no vēl no tālākas zemes – Slovakijas. Gan teikšu uzreiz - nepiestāvēja Tev tas franču audums, un pēc kāda laika dabūji sev riktīgus, limbažnieku austus, tumši zaļus egļu brunčus. Redzi, cik labi sanāca – Limbažu puse ir mana dzimtā un tā mēs palēnām sadraudzējamies. Vai gribi zināt krekla stāstu? Es neesmu nekāda čaklā velku skaitītāja un izšuvēja, bet ņem par labu ar pirmo reizi kā sanāca. Un ņieburs – lai gan divreiz pārtaisīts, joprojām tāds mūsdienīgi pastīvs un bez tā smalkuma un viegluma, kuru gribētos gūt. Arī vainags piedzīvojis divas tapšanas reizes - pirmo reizi vairāk atgādināja izšūtu spaini un nesapratu, kas par vainu. Tad izpētīju vainaga oriģinālu un – kāds atvieglojums – zīlītes un pērlītes tam nestāvēja viss ka zaldātiņi ierindā, bet dzīvoja savu greizo dzīvi, piešķirot smagajam un augstajam vainagam rotaļīgu vieglumu. Lakatu gan man nācās Tev aizņemties no Priekuļciema, jo ne Tev savēja liecības saglabājušās, ne villaines paraugs. Bet, kas citu apkaimes ciemu meitas aiz skaudības pušu rauj –Tava saktu kolekcija, valkājama uz īpašas saktu "lacītes". Veselas 12 un trīspadsmitā - spoguļpoga, uzvērta uz sarkanas bantes un novietojama tieši zvārguļkņiepķēniem pa vidu. Gan citām meitām, gan puišiem ir kur raudzīties, vai ģīmis tīri nomazgāts, vai kur saules stariem rotāties. Jautri! Pačukstēšu Tev – ik pa laiciņam Tavas saktas dodas apciemot lietišķās kleitiņas un žaketītes un tad man jāstāsta, ka tās nav nekādas parastas brošas vai  piespraudes, bet gan rotas, kurās iekalts mūsu latviskais vēstījums un mūsu piederība Latvijas zemei. Mans tautastērp, paldies Tev. Sajūta, Tevi pirmoreiz uzģērbjot, grūti izsakāma – Tu esi kā pierādījums Latvijas vēstures taustāmam apliecinājumam, kas mugurkaulam liek iztaisnoties, pacelt galvu augšā un justies lepnai par savu tautu. Nav svarīgi, no kuras Latvijas vietas Tu esi, bet lai starp Tevi un mani būtu saderība.

   Nobeiguma gribu pateikt paldies visiem, kas mani atbalstīja un palīdzēja: Kurzemes Tautas tērpu Informācijas centra vadītajai Lia Monai Ģibietei, rotkalim Andrim  Grebis, TLMS "Liepava" un SIA "Limbažu Tīnes" audējām, ka arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas darbiniecēm. Paldies arī manam divdesmitgadīgajam dēlam, kurš neteica: "Mammu, kam Tev tas vajadzīgs?" bet gan: "Tev sanācis superīgi un piestāv, pat ar visu kroni Tavos gados!"

Kristina Lange