Ausma Dzintare

No rokas rokā laiks dejo par spīti vējam.
Es mīlu šo vēju, nesaucot to par klaidoni, tālumā skrējēju spēju.
Es viņu mīļoju, aicinot ciemos uz tasīti bērzziedu tējas,
kļūstot par laika pīņu meistaru, kas dzied
kas dejo bez mūzikas skaņu un tiekas
caur koku čukstiem un zaru paijām,
tepat rudenī ne tālajā maijā.
Es mīlu šo vēju, nesaucot šurpnākam, nesaucot,
vien palaižot to kā putnu vaļā.
/Dace  Sadaka/

   Esmu pateicīga,ka esmu satikusies ar interesantu ,atraktīvu, tradīciju zinošu Ilzi Strēli. Esmu gandarīta par šo tikšanos .Paldies!
Pirms desmit gadiem uzrakstot projektu ”un pūra lādes ver vākus”, satikos ar ļoti daudziem nīceniekiem, kuri glabāja savus senos, saglabātos tērpus un atmiņas.
   Nīceniece Anna Cērpa, 1955.gadā Maskavā kopā ar tēti un mammu un brāli piedalījās uzvedumā “ Nīcas kāzas “Anna uzvedumā izspēlēja un izdziedāja līgaviņu . Projekta "un pūra lādes ver vākus" laikā Anna Cērpa atdāvināja man savas mammas Katrīnas Rizikas brunčus , kurus viņa bija mantojusi no savas mammas . Brunči kalpo jau ceturtai paaudzei. Katru reizi uzvelkot goda tērpu jūtu pacilājošu enerģiju.
   Pamazām esmu sakomplektējusi visu tērpu ar kuru lepojos , kuru velku godos un svētku reizēs un par kuru varu daudz ko pastāstīt.
Ausma Dzintare,Nīca