Tatjana un Dunkans Ērvini

Sapni par tautas tērpu loloju no agras bērnības. Atmiņā spilgti iespiedās kāds kopā ar mammu apmeklēts

tautas deju koncerts Jelgavas Kultūras nama, kur es, toreiz maza bērnudārzniece, ar sajūsmā atvērtu muti

vēroju skaistās, staltās meitenes-dejotājas greznos tērpos ar princešu kroņiem galvās. Šķiet, es jau toreiz

nospriedu – es arī kādreiz nēsāšu šādu princešu tērpu, man arī noteikti būs!

Izdevība pirmo reizi uzmaukt tautisko brunci radās, kad uz mūsu skolu atnāca tautas deju skolotāja

Ludmila no tā paša Jelgavas Kultūras nama deju kolektīva “Lielupe”, un mēs, ceturtā A klasīte, sākām

mācīties pirmos tautas dejas soļus un arī uzstājāmies skolas koncertos sarkanos rūtainos bruncīšos, kuri,

griežoties, atgādināja torti.

Taču pirmā patiesā iespēja stalti izsliet muguru tautas tērpā man bija 2000.gada Skolēnu Dziesmu svētkos,

kur ar mūsu skolas kori piedalījāmies Koru karos. Sākot ar šiem svētkiem esmu ņēmusi dalību visos

turpmākajos Vispārējos Dziesmu svētkos – dažādu kolektīvu sastāvā, velkot mugurā dažādus tautas

tērpus, bet ikreiz tas bija maģisks piedzīvojums, tāds kā mistisks rituāls – uzvekot tautas tērpu, vienojoties

dziesmā ar savu tautu, es piedzīvoju vienus no skaistākajiem mirkļiem savā mūža.

Jau pieaugušā vecumā sapnis par savu tautas tērpu kļuva par pavisam reālu mēŗķi, kura realizācijai vien

vajadzēja sagaidīt stabilāku finansiālu pamatu zem kājām, un kad šīs brīdis pienāca, nebija vairs šāubu –

jākomplektē!

Izvēloties savu tautas tērpu, es ilgi neprātoju – kaut arī esmu zemgaliete, Zemgales tērpi tā īsti nekad man

mugurā “neiedzīvojās”. Taču, ieraugot balto Abrenes tērpu vēl jaunībā, jutu – mani pie tā velk kā kādas

īpašas burvestības vadītu! Balts un tīrs, lakonisks un elegants, no skata viegls kā pūciņa un pavisam

unikāls latviešu daudzveidīgo tautas tērpu saimē! Mans toreiz vēl topošais vīrs – kanādietis, kurš ļoti

novērtē manu kaisli pret tautas tradīciju piekopšanu un saglabāšanu, mani visnotaļ atbalstīja un ar

entuziasmu piekrita veidot arī savu latviešu tērpu. Viņam sakomplektējām Austrumvidzemes tērpu

elegantajos tumšpelēkos un zilos toņos, kurus viņš izvēlējās pats pēc savas gaumes.

Tērpi tapa aptuveni gada laikā, piesaistot dažādus meistarus, taču īpašs lepnums man ir par pašas darināto

Abrenes kreklu ar smalkiem izšuvumiem – smalkie izšūšanas darbi aizņēma aptuveni divus mēnešus,

krekls bija gatavs pašā 4.maija Tautas tērpu gājiena priekškvakarā, taču sajūtas, to uzvelkot un ar lepnumu

ejot gājienā, bija neaprakstāmas!

Uzvekot tautas tērpu, mani pārņem laimes sajūta. Tā ir laime par savu zemi, savu tautu, skaņajām

dziesmās, jautro dejas soli, sauli virs galvas, par Latvijas zaļo mežu smaržu un aukstās jūras šalkoņu pie

kājām. Lai kur mani dzīve neizvestu, man ir mans tautas tērps – dārga Latvijas daļiņa, kas vienmēr

atgādinas kas es esmu un no kurienes nāku.

Tatjana un Dankans Ērvini starp Latviju un Kanādu