Iveta Seimanova

Zilo ezeru spoguļos es pamanīju sevi laimīgu esam. Tur liepu smarža, sapīta smalkā bizē ,bites sauc mājup arī ziemas baltumā, kur viesmīlīgi ļaudis baltu galdautu klāj un maizi, linu dvielī ievīstītu, sauc par svētu.
   Tur laiks smaržo pēc tikko nopļautiem zāles stiebriem, kas cieši piekļāvušies mīļot manu Zemi. Tur rīts steidzas satikt vasaras nakti , miglas palgus rūpīgi izklādams pār rudzu pļavas zelmeni.
   Redzu šai pasteļtoņu zīmējumā uz audekla savus bērnības mazo soļu nospiedumus, sīko darbu rakstus, kas ieausti manā Vidsmuižas tautas tērpā, kur katrai krāsai ir savs stāsts - savs mazais noslēpums - zaļo saucu par dzīvības krāsu, kas izdīgst no zmes kā sīks asns pavasaros; pelēkā notur mani uz ceļa un neļauj atpalikt no laika, no sevis pašas - tas ir mans - latgalietes spīts, kas liek savu zemi un tās cilvēkus mīlēt.....mīlēt un ļoti mīlēt, tik ļoti, kā vasaras ugunskuri tiecas debesīs, tik ļoti, cik rožu ziedlapas vecmāmuļas dārzā izsmaržo ik vasaras nakti, gaidot rītausmu, tik ļoti, cik sarkanais dzīpars smalki savij kopā manos brunčos dzīvīgi zaļo un spītīgi pelēko.
   Zilo ezeru spoguļos es atkal no jauna pamanīju sevi laimīgu esam.
/Dace Sadaka/

   Nāku no Latgales -zilo ezeru zemes , kur skaidra valoda un viesmīlīgi cilvēki. Un par “SAVU TAUTASTĒRPU” saucu savas dzimtās vietas – Vidsmuižas (Galēnu) tautastērpu.
   Tas mantots no mammas, kas ir folkloriste . Mazliet laika zoba pabrāķēts, prasās pēc atjaunošanas, bet ir gana mīļš un nozīmīgs, jo tas smaržo pēc manas bērnības: ziedošām liepām un smaržīgām pļavām, rasotas zāles, miglas vāliem un tikko pļauta siena, kas sakrauts zārdos. Un rudzu – rudzu graudu smarža tam klāt!
   Skaistos strīpainos brunčus ir audusi Vidsmuižas audēja- un man tas ir svarīgi! Tajos ieausta zaļā - dzīvības krāsa, pelēkais Latgales spīts un dzīpars no sarkanās- mīlestības krāsas.
   Vēl lielāku prieku par gatavu tērpu man sagādā, tā darināšanas process. Šobrīd izšuju Vidsmuižas villaini, tā vēl ir tapšanas procesā…Bet pašas rokām izšūdināts ir Rīgas tautastērps. To mantojumā saņems mana jaunākā meita- kā jau īsta Rīdziniece! Vecākajai tikko izšūdināju skaistāko no Latgales – balto Abrenes tautu tērpu.
   Pie Rīgas tērpa velku kurpes, bet pie Latgales tērpa, atbilstošākas tomēr šķiet vīzes.
   Uzvelkot tautastērpu – tās sajūtas ir neaprakstāmas! Tas ir skaisti un iedvesmojoši! Tas ir pacilājoši un reizē atbildīgi.
Tas ir tilts starp pagātni un nākotni! Tā ir piederība savai tautai un savai dzimtai! Savām saknēm un savai sētai!
Tautastērps – tā ir vērtība, ko ar cieņu pret pagātni ar godu jānodod nākotnei.
Iveta Seimanova, Vidsmuiža-Rīga


Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.