Ilze Kaire
Manā dzimtā nav tā laimīgā stāsta par mantoto tautastērpu un, šķetinot
atmiņu kamolu, patika un vēlme pēc sava tautastērpa man jau ir radusies bērnībā.
Tie bija 80tie gadi, vecāki strādāja Siguldas Lauktehnikā un, kā tas tajos laikos bija
pieņemts daudzās darba vietās, darbiniekiem notika dažādi pasākumi, ilggadējo
darbinieku sveikšana un godināšana, balles. Šajās sveikšanas reizēs man bija tā laime
uzvilkt tautiskos Nīcas bruncīšus, likt galvā vainadziņu un būt puķu meitenei – jutos
laimīga, jo šī bija vienīgā iespēja bērnībā uzvilkt tautastērpu.
Skatījos mammas jaunības dienu bildes, kur viņa tik skaista, tērpusies Rucavas
tērpā, lepojas pēc koncerta. Ļoti vēlējos, kaut man pašai būtu iespēja šādi rotāties un
līdz šim mirklim bija jāgaida 20 gadi, kad 2000.gada Līgo svētkos ar draudzenēm
norunājām, ka vilksim tautastērpus. Vēlākajos gados šāda iespēja jau radās
vairākkārt un katru reizi jutos īpaši un skaisti. Sāka noformulēties doma, ka gribētu
pati SAVU tautastērpu, tikai nebija nojausmas kādu. Līdz šim apzinātā
asinsradniecība man ir no Rīgas, Jēkabpils, Rūjienas un Alūksnes puses, bet neviens
no šīs puses tērpiem mani līdz sirdij neuzrunāja. Tajā pašā laikā vecaimātei kumodē
atradās Kurzemes burbuļsakta, kaut viņai nebija ne sava tautastērpa, ne pati dejoja
vai dziedāja. Tā arī nekad neuzzināju no kurienes viņai tāda. Mirkļa iespaidā
Brīvdabas muzeja gadatirgū nopirku košus brunčus, vēlāk noskaidroju, ka tie ir
Nītaures, pasūtīju un uzšuva arī ņieburu. Pāris reizes tērps tika uzvilkts, bet kopumā
10 gadus vienkārši nostāvēja skapī. Un tad pienāca 2018.gada Dziesmu un Deju
svētki. Beidzot, īsi pirms 40 gadu vecuma biju sākusi mācīties dejot tautiskās dejas
un bija tā laime piedalīties svētkos kā dalībniecei. Gāju pie sava kolektīva un tad,
ejam pa priekšu ieraudzīju divas dāmas, kas bija tērpušās tumši zaļos brunčos ar
košu, ziedainu apakšmalu. Neatceros neko citu no tērpa detaļām, jo skatiens bija
piekalts brunčiem. Tādus līdz šim redzējusi nebiju. Gāju noskaidrot to izcelsmes vietu
– Virga. Pēc krāšņuma vien varēja saprast, ka tā ir Kurzeme, bet vietas nosaukums
nedzirdēts.
Vairāk vai mazāk patīk jebkura Latvijas novada tautastērps, bet uzskatu, ka
savējais ir jājūt ar sirdi, kaut varbūt pats ar to pusi neesi saistīts. Kurzemes puses
tērpi vienmēr man ir patikuši visvairāk (bet ne es tāda vienīgā, droši vien), it īpaši
Rucava, Nīca, Bārta, Alsunga – tie ir tādi, kuru dēļ vien var pagriezt galvu atpakaļ un
papriecēt acis vēlreiz. Bet visu laiku domāju, ka neviens no tiem nav domāts man,
nejutos par sevi pārliecināta, ka spēšu iznest, bet par Virgu uzreiz bija sajūta, ka tas ir
īstais. Kamēr tapa mans tērps, pirms katras laikošanas domās to jau jutu mugurā.
Vēlos teikt milzīgu paldies Lia Monai Ģībietei (“Brunču birojs” Kapsēdē) par
padomiem tērpa detaļās, auduma un krāsu izvēlē. Manā gadījumā bija uzšūts jau
viens ņieburs, bet, aizbraucot konsultēties pie Ģībietes kundzes, viņa parādīja
pavisam citas krāsas audumu un tas tērpa ansamblī iederējās daudz harmoniskāk. Tā
nu otrs paldies Vinetai Solovjovai (Kurzemes Tautastērpu informācijas centrs Liepājā)
par ņieburu. Paldies darbnīcas “Musturi” (Rīga) meistarēm par rūpīgo darbu brunču
un blūzes darināšanā, kuras raksti tika izšūta ar rokām. Un paldies Robertam
Mežainim (Liepājas Amatnieku Nams) par fantastiskajām saktām. Šķita, ka tās būs
ļoti smagas, bet kopumā sver tikai kādus 500g un pie katra soļa tik liegi šķind!
Citus, kas vēl plāno savus tautastērpus, gribētu iedrošināt konsultēties ar
zinātājiem konkrētajā jomā un braukt ciemos pie speciālistiem ar saviem
jautājumiem, uzklausīt viņu ieteikumus. Mūsu mantojums ir ārkārtīgi bagāts un
neviltots prieks par ikvienu, kurš gatavs investēt sava tērpa vai pat tērpu izveidē.
