Ivetta Tamane

Rozēm pinu vainadziņu -
bez dzelkšņu, bez asu skaru,
galvā liku dejodama,
raitu soli mērīdama.
Ne es viena, kas brunču rakstus
ar lepnu smaidu mēru,
ne es viena, kas rasu brien,
baltām zeķēm zāļu pļavu un
rudens rugājus vienotā pīnē sien.
Ne es viena uz saules tiltiņa mēnesi lūkot eju
un smeju par laiku,
kas rit,
kā pulksteņa mīļota dzeguze
ik nakti
pie skaitļa divpadsmit.

/Dace  Sadaka/

   Doma par savu tautastērpu bija jau sen. Tā kā tolaik dejojām vienā deju kolektīvā, tad sākām šo domu attīstīt, jo ir reizes, kad iespējams dejot dažādod tautastērpos un tad mēs varētu ar lepnumu izrādīt savējos. Kad pienāca brīdis izvēlēties, pielaikoju sava dzimtā novada tautastērpu, bet tas neradīja manī gaidītās emocijas.  No populārākajiem tautastērpiem deju kolektīvos (Nīca, Bārta, Abrene) arī nolēmu atteikties, jo tad nevarēšu savu tērpu izmantot deju kolektīvā. Pēc padoma griezos Muline un man tika noorganizēta iespēja pielaikot 100gadīgu Rucavas tērpu. Tas bija ļoti emocionāls brīdis, tapēc izlēmu par labu šim tautastērpam. Tiklīdz tika pieņemts šis lēmums, uzreiz visas tērpa detaļas atradās dažādās Latvijas vietās un nonāca pie manis. Tautastērpa pirmo kārtu man dāvināja mazais brālis. Saktas sameklēju Rīgas krāmu tirdziņos un antikvariātos, Nāmatu auda meistare Liepājā, Mārģeni - Ķekavā, galvas lakatu atveda draudzene no Daugavpils, mamma atdāvināja savas dzintara krelles. Patreiz projektā ir Rucavas krekls, kuru arī darinās Muline. Man tieši tāpēc šis tērps ir īpašs, jo katrai tā daļai ir savs stāsts un ceļš pie manis.

Ivetta Tamane,Rīga