Ilze un Inese Mailītes

Linu rakstus es iepinu
savas dzimtas kamolā,
lai vasaru ziedu laiku
laime bira dābolā.
Trejas saules zemi mīļo,
trejas slēpa atslēdziņas.
Tur es savu baltu dienu
avotā'i izvelēju.
Avotā izvelēju
rīta rasā izžāvēju.

/Dace Sadaka/

   Šis ir stāsts par saikni starp pamatvērtībām un katras paaudzes inovācijām. Man svarīgāka par teoriju ir vietas un dzimtas apzināšanās, kas rodama arī tautas tērpā.
Ir tā, ka no tuvākajiem savas paaudzes radiniekiem jau kādu laiku esmu palikusi jaunākā. Pastarītes statuss devis sajūtu par sev tuvāko vienošanu.
Bija laiks, kad tautas tērps vienoja cilvēkus. Tagad tautas tērpa laikmets savā ziņā ir noslēdzies, bet, cerams, ka nav noslēgusies apziņa par kopību. Mūsu senčiem noteikti bija tērpa valkāšanas tradīcijas, tomēr neticu, ka tika ievēroti tādi valkāšanas nosacījumi kā tagad mūsdienu cilvēku skatījumā.
   Pētot savas bērnības albumā ievietotos melnbaltos foto, ievēroju kādu fotogrāfiju, kurā redzami divi vienādi brunči - vieni ir pavisam mazai meitenei, bet otri – viņas mammai.       Jā, tā esmu es un mana mamma, kura bija izšuvusi kreklus un izaudusi vilnas brunčus gan sev, gan man, savai meitai. Mazliet smaids iezogas sejā, jo atceros, ka, uzvilkusi šos brunčus, negribēju sēdēt, jo tie ļoti “koda”.
   Laiks, kas pagājis dienās, nedēļās un gados, devis man iespēju uzzināt, cik ļoti svarīgas maniem senčiem ir bijušas tādas pamatvērtības kā godīgums un strādīgums, kas veidojis stabilu pamatu kam jaunam. Ir pienācis laiks, kad arī es varu sākt parādīt mantoto, dzīves laikā iegūto un saprasto.
Tāda pamatvērtība kā strādīgums atainojas arī brunčos. Tie austi no lina diegiem. Daudz darba un laika nepieciešams, lai no liniem izveidotu diegu. Otru pamatvērtību – godīgumu -raksturo tērpi kopumā, jo katrs tērps ir nokomplektēts pilnībā ar visām tam piederošajām detaļām un darināts pēc manas sirds pasūtījuma.
   Mana tērpa sākums ir rūtainie brunči, kvadrātiņi tajos raksturo manas daudzās intereses, aušanas process mācīja pacietību. Veidojot šo tērpu, nolēmu, ka darīšu visu, lai nokomplektētu arī pārējos divus Ērgļu tērpus, kuru brunču paraugus atradu Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.
   Mammas austie svītrainie vilnas brunči sagaidīja nākamo paaudzi, atdodot savu vietu. Tie ir komplektēti ar lielu un siltu plecu lakatu acainā trīnīša rakstā. Mazie robiņi ar actiņu vidū ir kā dzimtas katrs cilvēks ar savu īpašo devumu nākamajām paaudzēm. Šim tērpam piestāv mantojumā no vecmammas saņemtā sudraba saktiņa kā apliecinājums tam, ka patiesas vērtības nenoveco.
   Trešais komplekts ir krāsainākais, mežģīņainākais un tehnikām bagātākais, tas liecina par prāvo pulciņu radu, kuru dažādība apbur, tomēr vienojošais ir tā neredzamā saikne, kas sien paaudzi pie paaudzes. Tērpos ieaustā piederības un kopības apziņa liek piezvanīt, paciemoties, priecāties par panākumiem, just līdzi bēdās un atgādina vienmēr būt godīgiem un čakliem.


Ilze Mailīte,Inese Mailīte,Ērgļi