Anita Murīsa

Dzintara jūra,
mans medainais dzintars
kā meža visu saldākā oga,
starp zāļu stiebrājiem,
čukstošiem priežu ielokiem.
Dzintara jūra,
mans pasaku klājiens kā galdauts balts,
kā sačukstēšanās miegā,
iemīlot pasauli manas Latvijas baltajā sniegā.
Mana Dzintara jūra,
rieciens baltas maizes ar medu
kā dziesma , kas ieskanas laikam cauri
un pārtop par brūnsvārču čiekuru,
sūnājā izsēto priežu audzi.
/Dace  Sadaka/

   Esmu lepna kurzemniece, jo nāku no pašas dzintarjūras piekrastes -Pāvilostas,- ar vidzemnieces čaklumu, jo protu ne tikai art, ecēt un zemirakt, bet arī rokas nodarbināt visdažādākajos rokdarbos, un vēl daudz ko citu.Savā būtībā cenšos apvienot daiļdārznieces mīlestību uz visu skaistoun estētisko ar juristes neatlaidību un pacietību uz nosprausto mērķi.
   Laika gaitā, kopš dzīvoju Valmierā, esmu aktīvi darbojusies dažādos kolektīvos,
tai skaitā, arī dziedājusi sieviešu korī "Jumara".
   Tieši pateicoties “Jumarai”, esmu gan Latvijā, gan ārpus tās robežām tautās
iznesusi un lepojusies ar mūsu skaistajiem latviešu tautas tērpiem.
   Kad beidzu dziedāt korī, sapratu, ka līdz ar to pieeja latviešu tautas tērpam
arī faktiski ir ierobežota..., bet - tad nāca apskaidrība - ļoti spēcīga,
skaidra un noteikta: stingri nolēmu pati sev uzdarināt tautas tērpu - ne Valmieras,
bet savas dzimtās puses - Sakas novada (Pāvilostas) tērpu.
   Nu tas ir noticis – esmu lepna un laimīga, jo es to paveicu!
Anita Murīsa,Valmiera