Laura Ceriņa

Koka tuvums rudeni sasmeļ kļavlapu klājienā,
mežnoras elpu saucot par mājām.
Baltlinu kodaļas sapītas rakstā,
kā bizē,
kā delnu upē,
kā gaismotā tērcē .
Sauc atpakaļ putnus laiks
no Rūjienas gravām,
darinot ceļu no raibdiegu skarām,
no vīļu ceļiem,
no sentēvu veļiem
un šodienas vējošanās
Skaņajā kalnā.
/Dace  Sadaka/

   Tautastērps, Latvju zīmes un simbolika kļūst arvien populārāka un saistošāka manā dzīvē. Dabas
spēks, skaistums, harmonija un maģija mūs vieno.
   Mana tautastērpa pirmsākumi meklējami 1999. Gadā, kad mācījos Smiltenes tehnikumā,
mājturības nodaļā. Katrai meitenei bija jāizdarina savs tautastērps, sākot no zeķēm un beidzot ar
vainagu. Interesanti bija tas, ka šujot kreklu, nevarēja izmantot šujmašīnu. Katra vīle bija jāšuj ar
rokām. Man šajā gadā bija jāsāk izšūt aube. Ieprecējos Mazsalacā, tāpēc izdomāju darināt šī
novada tērpu. Blūze, gan ir no Rūjienas puses. Mani piesaistīja Mazsalacas skaistā apkārtne,
Skaņaiskalns, pilsētas skaistā apkārtne.
   Mans tautastērps sevī ietver – garās linu zeķes, sietavas, lina krekls, rūtainie bruņči un jaka,
rakstainā josta un aube. Gadi rit un tautastērpu valkā mana meita. Pārsvarā uz Līgo vakaru, klāt
uzpinot bagātīgu zāļu vainagu.
   Tautastērps ir katras tautas bagātība, kura jāsaglabā no paaudzes paaudzē un tāpēc tagad šo tērpu nēsā mana meita Laura.
Sanita Ceriņa,Laura Ceriņa,Mazsalaca.