Ilze Riņķe
Dziesma, tā ieskanas Zemgales līdzenos laukos,
dziesma , kas smalka maluma graudus
no vārda uz vārdu liek un neaiztiek
vēja satrauktos ziedus,
un likteņus smilšakmens nošu paklājos sien.
Pielocīts, salocīts, taču ne kluss.
Nopaijāts, iemīļots, izvētīts, tikai ne dus
uz lāvas aiz klēts sienu sijām,
izrotāts, nocakots vilnotām dzijām
mans tērps godu godiem un svētku laikam,
kas ne līdzi zemes valguma tvaikam zūd,
to mana saime kā daļu sevis jūt.
/Dace Sadaka/
Mana vēlēšanās pēc sava tautastērpa jau aizsākās pēc piedalīšanās 1980.gada Dziesmu svētkos, kad sāku dziedāt sieviešu korī "Daiļrade". Toreiz pēc svētkiem ar lielu pacilātību sākās jaunu, skaistu Vidzemes tautas tērpu izgatavošana korim. Un tad - vairāku desmitu gadu garumā ar šo tērpu es kopā ar kori dižojos visos Dziesmu svētkos un dažādos koru festivālos arī aiz Latvijas robežām.Tagad pēdējos deviņus gadus, dziedot JN senioru jauktajā korī "Gaisma" arī lepojos ar kora Zemgales tautastērpu.
Esmu Zemgaliete, dzimusi jelgavniece, tāpēc joprojām neatstāja doma, kādreiz uzšūt pašai savu Zemgales tautastērpu.
Pirms daudziem daudziem gadiem mantojumā no krustmātes saņēmu Zemgales tautastērpu, ko laikazobs sabojāja.
Pamazām sāku gādāt visu nepieciešamo, lai taptu mans - Jelgavas tautastērps.. Pirmos iegādājos tautiskos brunčus. Tad uzšuvu nieburu, to greznojot ar mantotajām sudraba pogām, Uzšuvu arī tilla sievas aubi. Brīnumainā kārtā saglabājies smalkais Zemgales krekls, kas ir tik sens! Smalki izšūts un sašūts ar rokām ( kā tajos senajos laikos darināja ). Komplektā ir arī mantotā Zemgales josta.
Beidzot tapa mans senlolotais Zemgales tautastērps. Kādreiz arī es to varēšu atstāt mantojumā savai mazmeitai Ancei.
Un tā sapnis piepildījies uz Latvijas 100 gadi !
Ilze Riņķe, Jelgava,Jelgavas tērps