Kristīne Ķemme

Divas saules miglu lēja abpus bērza galotnēm.
Divas saules rasu sēja pāri smalkām birzmalēm.
Neba tādēļ gaisma sniga tautas brunču atlokos,
lai es lādi cieti slēgtu, slēpjot kreklu apcirkņos.
Divas saules mēness pusi pieber Laimas drumstalām,
lai ik laika austā zīme piesnieg bērzu dzeltlapām.
Nesauc vēju!
Nesauc krusu!
Nesauc guni debešos!
Izbrauc savus mēļos zirgus
baltsniegotos birzmaļos.
/Dace Sadaka


   Doma par sava tautastērpa veidošanu manī brieda jau visai sen. Kad un kā tā “iešāvās” prātā, īsti vairs neatceros. Visticamāk, tās pamatā ir jau no bērnu dienām iemantotā gan teorētiskā, gan praktiskā interese par tautas dejām.

    Sava tautastērpa komplektēšanai pavisam nopietni pieķēros 2013. gada pavasarī pirms XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem.

   Tā kā pēdējās 2 paaudzes mūsu ģimenē ir dzimuši rīdzinieki, bet Rīgas etnogrāfiskajam tērpam nav daudz variāciju, sāku apsvērt, kuram ģimenes atzaram pievērsties, lai izgatavotu tādu tautastērpu, kas būtu gan visskaistākais, gan arī saistīts ar manām dzimtas saknēm. Tēva radi ir no Vidzemes – Valmieras, Burtnieku, Rūjienas puses, bet mātes radi ir no Sēlijas, Augšzemes – Kaldabruņas, Krustpils, Jēkabpils puses.

    Sākotnējā doma bija par Krustpils tērpu. Tā kā šis ir viens no bagātīgāk rotātajiem tērpiem visā Latvijā, bet es biju nolēmusi, ka vismaz kādu daļu no sava tautastērpa gribu izgatavot arī pati, ātri vien sapratu, ka Krustpils tautastērpa gatavošana man nebūs īsti pa spēkam. Nolēmu raudzīties Vidzemes virzienā. Sāku meklēt meistaru, kas piedāvātu uzaust brunču audumu un varētu arī sagatavot kreklu izšūšanai. Man ārkārtīgi paveicās iepazīties ar Sanitu Mišku no Rūjienas, kuras nodarbošanās ir dažādu tautastērpu izgatavošana, un audēju Viju Rulli. Viņu abu kopdarba rezultātā es tiku pie saviem pirmajiem svītrotajiem Piebalgas brunčiem, tumši zila mudurota ņiebura, balta krekla, kuram pati izšuvu pavisam vienkāršus rotājumus. Šim tautastērpam esmu izšuvusi arī Austrumvidzemes sievas cepuri, un procesā ir garais krekls ar sarežģītāku apkaklītes un aproču rotājumu.

   Bet ar to mans stāsts par savu tautastērpu nemaz vēl nav galā, jo Ilzes Strēles fotogrāfijās esmu pavisam cita novada tautastērpā…

   Kādā dienā atcerējos, ka manai nu jau tai saulē esošajai tēta mammai, kādreiz aktīvai koru dziedātājai, bija Bārtas tautastērpa brunči, ņieburs un arī raksturīgais krekls ar melno izšuvumu. Sāku iztaujāt radus, bet tā arī neviens nevarēja pateikt, kur tas ir palicis. Toties mana krusttēva (tēta brāļa) sieva Liesmas tante, uzzinājusi, ka es interesējos par tautastērpiem, izlēma man atdot savu Rucavas tautastērpu, kas bija tapis padomju laikos, deju kolektīvā dejojot.

   Laika gaitā šis tautastērps bija diezgan cietis, jo bija pabijis vairākās svešās rokās. Skaistais Rucavas krūmotais krekls, kuru bija īpaši izšuvusi Liesmas tantes krustmāte, kādas rūpīgas, bet neprātīgas valkātājas dēļ bija nokļuvis veļas katlā un izvārīts. Ņiebura sānos, lai padarītu to platāku, bija iešūtas cita auduma strēmeles. Bet man to tikai vajadzēja – bija iespēja ķerties klāt kaut kā vērtīga sakārtošanai! Lūdzu savu nu jau labo paziņu Sanitu Mišku izlīdzēt un atgriezt tērpam pienācīgu izskatu. Atsevišķi iegādājos dreļļotos linu dvieļus un “Latvijas tekstila” ražotās linu mežģīnes, kas pārtapa Rucavai raksturīgajā galvassegā – nāmatā. Lai tērps būtu pavisam pilnīgs, pašlaik vēl esmu atbilstoša zīda lakata, lielo saktu, villaines, rūtainās mārģenes un lina plecu segas – drābules meklējumos.

   Šis tautastērps savu pirmizrādi atjaunotā veidolā piedzīvoja 2015. gada XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kad kopā ar deju skolas “Dzirnas” (kur dejo mans jaunākais dēls) dalībniekiem devāmies “aizliegtajā” gājienā.

   Tāds ir mans stāsts par nu jau diviem manā īpašumā esošajiem – Vidzemes un Kurzemes novadu tautastērpiem! 

 Kristīne Ķemme,Rīga

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.