Diāna Puriņa
Magonēs solis meklē soļa,
balss atbalsi,
diena pusnakti.
Magonēs brunči
Piebalgas ezerrasu smeļ
un kailiem pirkstu galiem
zemes ēnas paijā.
Es esmu gaismas pusē.
Es esmu magonēs-
bez tumsas gaismas jaunaudzēs.
Es, es vienmēr esmu magonēs./
Dace Sadaka/
Tautas tērps ir bijis daļa no manas dzīves kopš sāku dejot kolektīvā kādu 4 gadu vecumā. Vienmēr pret to esmu izturējusies ar bijību – viss izgludināts, sakārtots, nospodrināts pēc labākās sirdsapziņas. Jau kopš bērnības sapņoju par to, kā kādreiz uzlikšu galvā Nīcas kroni kā lielās meitenes. Tomēr ne tikai tērpa izskats ir noteicošais, svarīgi ir justies ar to saderīgam. Gadiem ejot, koncertos un skatēs ir nēsāti dažnedažādu novadu tautas tērpi, taču arvien vairāk pārņēma sajūta, ka vajag savu. Tādu, kurš sasaucas ar manām saknēm un mani pašu.
Daudz pētīju tērpus, kā arī savu dzimtas koku, lai nonāktu līdz īstajam tērpam. Pati esmu dzimusi rīdziniece, taču Rīgas apriņķim raksturīgie tērpi nelikās īstie. Gan mammas, gan tēta senči daļēji nāk no Vidzemes, tāpēc skaidrs bija, ka mans tērps arī būs Vidzemes. Atlika izvēlēties novadu, un tā bija Piebalga. Tur manas mammas senči dzīvojuši 19. gadsimtā, un tētis ar vecākiem pavadījis daļu no saviem skolas gadiem.
Kad beidzot saņēmos īstenot savu sapni, izstāstīju par to vecmāmiņai. Viņa uz Latviju bija pārcēlusies no Baltkrievijas, tomēr manu ideju par savu tautas tērpu uzskatīja par ļoti skaistu. Viņa vienmēr teica, ka pie mums ir ļoti skaista daba, skaistas tradīcijas un saprata manu vēlmi savienoties ar saknēm. Un tā nu mani košie Piebalgas brunči ir dāvana un piemiņa no manas mīļās vecmāmiņas.
Lai tērpu nokomplektētu, pirmo reizi mēģināju izšūt vainagu, un tagad top arī citu novadu. Sapņoju par balto villaini, un varbūt kādreiz pieņemšu izaicinājumu izšūt kreklu.
Mans tautas tērps ar mani nav ilgi, taču jūtu, ka tas ir tikai manējais. Mēs saplūstam viens ar otru, un, lai kādas asinis manī nebūtu sajaukušās, es lepni saku – esmu latviete!
Diāna Puriņa,Ādaži.