Līga Ozola

Sudraba ozolam sudraba zari,
sudraba zaros balta dūja dūc -
tā iemīļo vēju, iemīļo rītu,
iemīļo naktssveces lukturī dziesmu,
kas nosargā spītu,
kas delnmalās dus.
Sudraba ozolam, sīklapu sprogas,
zīles no spēka par daļu no zemes top,
par daļu no lietus un debesu elpas.
Tik daudz telpas!
Kur latvietim būt,
tik daudz telpas,
kur sudraba rasu no ozola zariem gūt.

/Dace  Sadaka/

   Kopš sešpadsmit gadu vecuma ļoti bieži nācās uzģērbt, noģērbt, dejot, iet svētku gājienos un citādi “grozīties” kārtējā tautas tērpā, jo katrā dejā, katrai vajadzībai - savs tautas tērps. Un mūsu Tautas deju ansambļa noliktavā to bija tik daudz: senlatviešu (tā toreiz šos tērpus dēvēja), Nīcas, Bārtas, Alsungas, Abrenes, Lielvārdes utt. Man šis process patika, bet domas par savu tērpu bija tik tālas kā nereāls sapnis.
   Tā sanāca, ka ar laiku pašai sava tautas tērpa iegāde kļuva par dzīves nepieciešamību, jo tautas deju kolektīva vadītājs nevar prezentēt savu kolektīvu balles kleitā. Sāku pilnveidot savu sapni un tagad esmu lepna un bezgalīgi priecīga par sava sapņa piepildījumu un tērpa izvēli.
   Mana māmiņa nākusi no Kurzemes puses, tētis no Vidzemes, bet es izvēlējos Zemgales novada tērpu, jo pēc ” ieprecēšanās” Jelgavas pusē, savu sirdi atdevu šai pilsētai, mīļajai ģimenei un sirdij tīkamam darbam.
   Tik daudzveidīgi, apbrīnojami skaisti un izsmalcināti brunču raksti, manuprāt, ir tikai Zemgales novada tautas tērpam. Esmu kļuvusi par īstu zemgalieti un pašas sarūpēto tautas tērpu valkāju ar lepnumu.
   Jāpiebilst, ka vienīgi sudraba saktu komplektu saņēmu kā dāvanu no savas mīļās ģimenes, kurā valda uzskats: “Katram kārtīgam latvietim pūrā jābūt savam tautas tērpam!”
Līga Ozola,Jelgava