Evita Madara Laura Lisovskas
Trejus ceļus kopā gājām,
trejas slēdzām atslēdziņu.
Trejas naktis vēji pūta,
Trejas dienas saule auda
rožu svārku, zāļu jostu, raibu zīļu vainadziņu.
Es, tautieti, Tev dziedāju,
tavu kreklu balināju,
savu dārzu ravēdama,
laika upi peldēdama.
Es dejoju liepas dejas, vītoliņa pavēnī.
Cik deju izdejoju, tik vītols pateicās -
par laiku, par vēju, par dziesmu,par zemi,
par sauli pasaulē, par lietu aizzemē.
Trejus ceļus kopā gājām,
trejas slēdzām atslēdziņu.
/Dace Sadaka/
Mans Lielvārdes novada tautastērps ir mantots – mamma pat neatceras, no kuras puses tas pie viņas nonācis, tāpēc gara stāsta tam nav, tik vien, ka kāda nezināma radiniece to pati darinājusi. Man pašai tas tikai vienu reizi bijis mugurā, jo visu laiku licies, ka neesmu līdz šim tērpam izaugusi. Lielvārdē vēl neesmu atklājusi dzimtas saknes, bet pret šo vietu man ir bijība – jau rakstainā Lielvārdes josta vien parāda, kādas zināšanas un prasmes mūsu senčiem bijušas.
Mantojumā nāca rūtainais sarafāns, rakstainā josta, un vainadziņš, kuram vietām pērlīšu raksts jāpielabo. Bija arī blūze, bet to laika zobs ir neglābjami sabojājis – tā notiek pat tad, ja apģērbu nevalkā.
Esmu dzimusi rīdziniece, tāpat kā mamma, bet tēvs nāk no Piksāriem Ziemeļvidzemē, par kuriem man ir siltas atmiņas, jo tur ir mani mīļie bērnības lauki. Pētot radu rakstus, saprotu, ka nemaz nav tik vienkārši pateikt, kur tieši ir tavas saknes. Ja tēva senči turpat pašā Latvijas pierobežā dzīvojuši vairākās paaudzēs, tad mammas senči ir nākuši no Valkas, Alūksnes, Galgauskas, pat Pēterburgas un senčos ritējušas ne tikai latviešu, bet arī igauņu, zviedru, vācu un krievu asinis. Dzīves laikā mani senči dzīvojušies gan tur, gan šur, visā plašajā Latvijā, izņemot Latgali, bet šo „robu” kartē aizpilda mana vīra radi un tā es iepazīstu arī Latgali. Latvija, tu esi mana – visa!
Par tautastērpa valkāšanu, mūsu tautas tradīcijām un bagātīgo mantojumu ieinteresējos tad, kad mana vidējā meita pievienojās folkloras pulciņam „Kokle” Rīgas skolēnu pilī. Arī mani aizrāva kokles spēlēšana, pamazām ar šo instrumentu sāku sadraudzēties. Bet tālāk jau viņas pašas stāstīs savus stāstus.
Evita Lisovska,Rīga
Apmeklēju folkloras kopu „Kokle” jau 5 gadus. Pašu instrumentu, etnogrāfisko kokli, spēlēšu 4. gadu, un agrāk mācījos spēlēt gan blokflautu, gan vijoli, kā arī pašlaik apgūstu mandolīnas spēli. Tā kā šajā pulciņā mācāmies spēlēt latviešu (un ne tikai) tradicionālos mūzikas instrumentus un darām visu ko citu - dziedam latviešu tautas dziesmas, dejojam un spēlējam dančus, ejam rotaļās - tad vajadzēja iegādāties tautastērpu. Mana tērpa brunči ir no Jaunpiebalgas (Vidzemes). Tos es velku gandrīz katrā pasākumā, kurā esmu kopā ar kopu „Kokle”. Priekšnesumi un koncerti ir vairākas reizes gadā, tādēļ nav tā, ka tautas tērps vientuļi karājas uz pakaramā, apkārt riņķojot kodēm. Nu... pārsvarā tā nav.
Man tiešām prieks, ka mājās ir tāda vērtība! Jā, tas ir arī viss manējo brunču stāsts.
Madara Lisovska,Rīga (14.gadi)
No 4 gadu vecuma eju folkloras pulciņā „Kokle” un ar to piedalos dažādos koncertos un pasākumos. Koncertā parasti velkam tautastērpus, tā arī tiku pie sava tērpa. Šie ir mani otrie tautastērpa brunči un tie ir Kārsavas (Latgales) brunči ar rozā strīpām, jo mans opis nāk no Kārsavas.
Man patīk dejot, dejoju skolas tautas deju kolektīvā „Dzērvenīte”, arī tur mēs velkam tautastērpus.
Laura Lisovska,Rīga (7.gadi)
