Džeina un Jānis Dzimtie

Latvju dančos un kadriļās
pirms saules un pēc tās rieta-
viena debess, mēness un dūmaka
rītausmā kopā sietas.
Sermūkšļa ogas
gar miesta
sarkano ķieģeļu sienu,
pār baltu plienu rudeni skicē
tai smalkajā tērcē un klints gravu spicē,
kur māla podi sūnzaļā lakatā
likteni aijā,
kur baznīcas dēļus kā kuslu kucēnu
laiks nenoguris paijā.
/Dace  Sadaka/

   Īsi pirms pulksten septiņiem Latvijas Radio katru darba dienas rītu atskaņo džinglu “Latvija neapstājas kaut kur pie Jēkabpils”. Un mēs to vēstām katru reizi, kad apvelkam savus tautastērpus. Sadancojāmies latviešu dančos un kadriļās. Katrs nodancojām savu darba kārtu līdz ielāpiem un tad, kā latgalieši saka – “laiks puorguoja, pruots daguoja” – meklējām savu goda kārtu. Krustu šķērsu apceļojām Viduslatgali, Dienvidlatgali un Ziemeļlatgali. Un atradām! Sievas zaļos brunčus ieraudzījām māla podos, meža sūnās un vecticībnieku baznīcu dēļos. Tapa Ludzas apriņķa Zviergzdiņa tērps no Viduslatgales. Vīra krekla sarkanos diegus notvērām sērmūkšļu ogās un miestu sarkanajos ķieģeļos. Tā atradām Abrenes apriņķa Škilbānu tērpu Ziemeļlatgalē. Bet kopīgi esam iemīlējuši Dienvidlatgali – mūsu mīlestības pilsēta ir Krāslava. Nu jau zinām, ka gribam mūsu pagasta tautastērpu, pašu rokām darinātu. Kamēr mācāmies, kā to paveikt, lepni nesam Latgales goda kārtu.
Jānis un Džeina Dzimtie, Krustpils